mana māsa pret mani izturās briesmīgi. tā vietā, lai kaut vai pieklājīgi atbildētu uz maniem jautājumiem, viņa atcērt pretī kaut ko negudru, pēc kā es vnk aizveros, jo man pirmo reizi mūžā nav vienalga, kad viņa tik drausmīgi izturās. jo pēdējā laikā esmu bijusi īpaši jauka pret viņu,ja neskaita divas reizes, kad viņas telefonā pa kluso lasīju īsziņas, bet viņa par to nezin. pie tam es viņu savedu kopā ar matīsu. man tak nevajag, lai viņa man klanās un saka paldies, bet kaut vai tikai tik, cik laipni atbild un ideālā variantā arī kaut ko palīdz. :(
šorīt dēļ tā es sāku raudāt mammas un R priekšā, tikko pēc telefonsarunas vnk saskumu. gribēju lūgt, vai viņa paceļam uz treniņu nevēlas nākt gar manīm, jo man nav lietussargda, uz ko viņa atcirta ar dāāāāāh izteiksmi, ka viņa jau ir treniņā. bļin. šitā es to neatstāšu.