Deja no haosa rada harmoniju, tā atrod centru, ap kuru viss griežas. Nesakārtotu cilvēku pūlis pēc noteiktiem dejas (kustību un ritma) likumiem sāk harmonisku savstarpēji sakārtotu kustību. Katrs dejo ne tikai par sevi, bet visi ir iesaistīti kopējā sakārtotā dejas kustībā, kura attēlo mūžības deju.

Deja kā kustība atspoguļo dzīvību, bezgalīgo radīšanas procesu cilvēkā un dabā. Dejas spēks paceļ cilvēku pāri personiskajam - transcendences spēks vada cilvēka ķermeni dejā un veido dejas simbolisko rakstu. Cilvēka ķermenis kā templis (sakrāla telpa) paveras mūžībai (transcendencei), un cilvēks dejojot apjēdz transcendences esamību.

Dejas sākotnēji bijušas sakrālas, tas nozīmē, ka tām bijis ārpus cilvēka esošs modelis. Dažreiz šis modelis bija totēms vai simbolisks dzīvnieks, tad dzīvnieka kustības tika atdarinātas, lai ar maģijas palīdzību novērstu tā konkrēto klātbūtni vai lai vairotu šo dzīvnieku skaitu, vai lai panāktu cilvēka iemiesošanos šajā dzīvniekā.

Citos gadījumos par modeli kalpoja dievība (grieķu deju pirrihu- ar ieročiem- radīja Atēna) vai varonis (Tēsēja deja Labirintā). Dažreiz dejas tika dejotas, lai varētu iegūt pārtiku, lai parādītu godu mirušajiem, lai nodrošinātu Kosmosa kārtību.

Dejas modelis atbilst Kosmosa kārtībai - Saule kā veseluma un patstāvības simbols; Mēness pusloks kā regulāru pārmaiņu simbols; spirāle kā saules un mēness savstarpējās iedarbības iespēja; krusts kā saulgriežu punkti un inkarnētā Dieva pestīšanas ceļš.

Dejošana ir saistīta ar iniciācijas rituāliem. Dejoja maģiski reliģisku ceremoniju laikā. Dejoja ari kāzās. Šajos gadījumos dejas ir ārpus cilvēciskas izcelsmes. Deju pirmtēls ir ārpus šīs pasaules - transcendentajā pasaulē.

Deja ir transcendences reaktualizācija fenomenu pasaulē.Tāpēc deju varam uzskatīt par simbolu, kas saista transcendentu pasauli ar fenomenu pasauli. Dejas ir pieminētas ari jūdu svētajos rakstos: Lai tie viņa vārdu sveic ar dejām, lai tie viņam dzied slavu ar bungām un koklēm.Teiciet Viņu ar bungām un dejām, teiciet Viņu ar stīgām un koklēm Šie Vecās derības psalmi rāda, ka deja kā dievlūgšana ir bijusi jau pazīstama jau jūdiem.

Indijā deju izmanto, lai iegūtu dziļāku reliģisku priekšstatu par hinduisma mitoloģiskajiem tēliem. Indijā visas dzīvās radības aktivitāti sauc par dainic nrtya. Leģendas attēlojums dejā dod tiešāku izpratni par attiecībām starp Dievu un cilvēku.

Dejā cilvēka ķermeni apgaismo augstāku mērķu caurstrāvots gars, un ķermenis kļūst par pilnīgāko izteiksmes instrumentu. Kustība patiešām ir dzīvības zīme. Kustība ir dzīvības atklāšanās visās tās formās.</i> Tā raksta latviešu izcelsmes sakrālo deju dejotāja Vija Vētra.

Viņa pati kristiešu baznīcās dejo J.S.Baha korāļus, R.Tagores reliģiskās dzejas, latviešu "Bēgļu lūgšanu" pēc tautas dziesmas motīviem. V.Vētras sakrālā deja nav izrāde, bet dievkalpojuma sastāvdaļa, kas saskaņota ar dievkalpojuma tēmu.

Dejojot kopā, cilvēki apzinās savu un citu vērtību: "Es esmu, jo mēs esam, mēs esam, jo esmu es". Dejā notiek es un mēs saplūšana vai tuvošanās. Deja ir apziņas skola, kur cilvēka līdzsvars tiek trenēts visplašākajā nozīmē. Dejas meditācija (transcendences apjaušana) ļauj cilvēkam caur sevi ieskatīties pasaules kārtībā un pozitīvi novērtēt apkārtējo vidi.

Piezīme: Fragments no Daiņa Ozoliņa darba "Simbols - saite starp transcendento un fenomenu pasauli"

Deja ir simbolisks mīlas atspoguļojums kustībā. Tā ir iemīlēšanās,kaislība, kaislības beigas. Dramatiski,patiesi,skaisti . Vesela dzīve desmit minūtēs. Atliek vien ļauties deju partnerim, lai piedzimtu un nomirtu neskaitāmas reizes.
(No OHO.LV anketas)

Reti kurš cilvēks nav vismaz kaut vai domās baudījis dejas maģiju, ja vien dažādu iemesli dēļ nav sanācis dejot. Kopš pastāv cilvēce vienmēr ir bijusi dejošana, lai kādā formā tā neizpaustos.

Vai esat ievērojuši ka bērniem ir grūti nosēdēt uz vietas un skraida uz riņķi un lēkā, un ka pat visrūdītākie dejošanas pretinieki šad tad dungo līdzi dziesmai ritmu jeb sit takti ar kāju? Ka cilvēki nereti sēzot uz krēsla šūpojas un grozās kopā ar krēslu.

Pārunājot dejošanas fenomenu ar Latvijas mistisko un okulto kustību pārstāvjiem varam apkopojot viņu teiktajā sekojošo: Jau sen senos laikos daudzos rituālos izmantoja visdažādāko veidu dejas elementus, sākot no lēkāšanas apkārt ugunskuram, nomedītam medījumam un beidzot ar vienkāršu šūpošanos dejas ritmā.

Mūsdienās šūpošanos - vilņošanos aktīvi izmanto arī kristīgās sektas ”Jauna Paaudze” un dažādākajos kultos, kas nonākuši līdz mūsdienām utt. Vai jūs neesat kādreiz pavērojuši, kā cilvēks izmainās dejojot?

Izskaidrojums esot vienkāršs. Kā jau Kosmosā pieņemts, viegli izskaidrojams. Kosmosa likumsakarības nekad neesot bijušas sarežģītas, tikai cilvēkiem patīkot nezināmo sarežģīt.
Visums ir viena liela enerģija kura atrodas patstāvīgā kustībā. Jau Pitagors bija secinājis, ka planētas kustās dažādos ritmos un katra planēta savā kustībā skan savādāk, veidojot Kosmosa melodiju. Tam apstiprinājumu konstatējuši zinātnieki, par to ziņoja BNS (11.11.2004) ziņu aģentūra:
”BNS. Kosmiskā zonde "Cassini" ļāvusi konstatēt, ka Saturna gredzeni radioviļņos izstaro melodiju. Gredzenu ārējā līdzība ar plates līnijām negaidīti apstiprinājusies, kad ar "Cassini" uztvērēju palīdzību zinātniekiem izdevies noskaidrot, ka gredzeni pastāvīgi "spēlē" melodiju, kas sastāv no visdažādākajām notīm.”

Pitagoram pieder teiciens, ka cilvēka ķermenis ir „dvēseles cietums” un tā kā dvēsele ir enerģija kura ir vienota un nedalāma no Kosmosa, tad arī viņai ir vēlme kustēties Kosmiskā harmonijā. Bērni ir dabiski un dabiski uzvedās, tādēļ skraida un lēkā gandrīz nepartraukti, jo bērnībā tik liels „dvēseles cietums” ķermenis nav un bērni ļaujas savām dabiskajām velmēm.

Pieaugušo sabiedrība uzliek savus „rāmjus”, kuros visai ērti viņi nejūtas un tieši tādēl viņu dvēseles atbrīvojas dejojot, kustoties un saplūstot harmonijā ar Kosmosa enerģijas-vibrāciju kustībā un gūst neaprakstāmu baudu no dejošanas.

Dažām reliģiskām kustībām deja ir veids kā saplūst ar Dievu, piemēram sufisti ir radījuši īpašu sarunas veidu ar Dievu caur deju sema, viņus dēvē arī par virpuļojošajiem dervišiem. Derviši uzskata ka tikai virpuļojot savās mistiskajās dejās griežoties, ar labo roku paceļot pret Dievu, bet kreiso pavērsošot uz leju — uz cilvēkiem ir iespējams ieiet ekstāzē un saplūst kopā ar Dievu un ja kristiešiem šo vienotību (kuru sasniedz pārsvarā lūgšanās un meditācijās) uzskata par savu reliģijas augstāko posmu, tad dervišiem tieši otrādāk, ja pēc ekstāzes var atgriezties atpakaļ un ar iegūto pieredzi dzīvot tālāk sludinot to apkārtējiem, tikai tad ir jēga no kontakta ar Dievu.

Lai nu kā nebūtu, bet nenoliedzami ir fakts, ka jebkuram cilvēkam „dvēsele mēģina izrauties no cietuma”. Ir cilvēki, kuri ļaujas dvēseles vēlmēm un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, jo nav saspringti, ir atbrīvoti un regulāri dejo un ir laimīgi.

Varam apgalvot, ka deja ir viens no veidiem, kurā dvēsele saplūst ar savu pirmsākumu un tas ir līdzīgi visiem pasaules iedzīvotājiem, neskatoties uz viņu reliģisko un ticības piederību, jo visām dvēselēm pirmsākums ir viens – Kosmoss

Kosmoss ir dabas, visuma un garīgo likumu kopums, jeb visu dabisko Dievišķo likumu kopums, Kosmos tādā aspektā nav ģeogrāfiska vieta, bet nepārejošas harmonijas un kārtības Stāvoklis.

Piezīme: "…viņš lidoja cauri biezai jūras miglai un pacēlās virs tās žilbinoši dzidrajās debesīs… tajā pašā laikā, kad visas pārējās kaijas stāvēja uz zemes, redzēdamas tikai miglu un lietu." (R. Bahs, Kaija, vārdā Džonatans Livingstons)
RV,informācija no www.antroposofija.lv,www.e-mistika.lv