Stulbie kombaini. Braukā tik pa vietējām ārēm un bez emocijām bāž man sejā faktu, ka nāk rudens. NEGRIBU!
Fuck, manuprāt, tūliņ līs. Es taču gribēju stūrēt šovakar, bet es tak NEMĀKU BRAUKT LIETŪ!
Un vispār es šodien jūtos bezjēdzīga, stulba, izmisusi..un stulbākais ir tas, ka es sameloju - tā es jūtos jau nedēļas 2vas. Ejat visi dirst vienkārši!
Un vispār es šodien jūtos bezjēdzīga, stulba, izmisusi..un stulbākais ir tas, ka es sameloju - tā es jūtos jau nedēļas 2vas. Ejat visi dirst vienkārši!
Pārsteidzoši ir tas, ka man tiešām patika Transformeru trešā daļa. Likās, jau, ka nav vērts nemaz skatīties - otrajā visa filma sastāvēja no tā, ka kaut kādi drūmi ļaunie septakōni sarunājas sagruvušā telpā. Vai uz tās savas planētas, es nemaz nezinu, jo tas bija tiiiiik garlaicīgi! Kas vispār bija negaidīti, jo pirmajā filmā bija daudz vietu, kur varēja pasmieties labi un daudz arī tādu, kur varēja just līdzi visām action ainām, kas pat man (kā sievišķim) nelikās garlaicīgi. Svinīgi varu paziņot, ka trešajā daļā viņi atkal ir smuki šito visu sabalansējuši, ir tiešām interesanti skatīties.
Atslēdzos uz dīvāna. Tagad, lai pamostos, izdzeršu kafiju un apēdīšu 2 siermaizes (lai gan esmu pārēdusies līdz neprātam). Un to visu ārā saulītē, jo tas izskatās pārāk vilinoši, lai atturētos. :D
Un laikam jau drusku tāda dusma/vilšanās manī vēl sēž, bet es cenšos to pēc iespējas ātrāk izskaust, jo saprotu, ka nav tā vērts. Nekad nav bijis.
Un laikam jau drusku tāda dusma/vilšanās manī vēl sēž, bet es cenšos to pēc iespējas ātrāk izskaust, jo saprotu, ka nav tā vērts. Nekad nav bijis.
Mans turpmākais plāns laikam ir aptuveni tāds: man pohuj visi, kam pohuj uz mani. Pat, ja tādā veidā es pabeigšu dzīvi viena.. vai kopā ar 55 kaķiem.
Es kaut kā vienmēr atbalstu sev tuvos cilvēkus kā nu vien māku, ja viņiem slikti. Žēl, ka tas nav abpusēji, tiešām žēl.
Cik reizes man būs jāaplaužas, lai es beigtu ticēt kaut kādai cilvēcībai? Sen jau būtu laiks.
Cik reizes man būs jāaplaužas, lai es beigtu ticēt kaut kādai cilvēcībai? Sen jau būtu laiks.
Mani turpmākie plāni kaut kam (gan tuvākam, gan tālākam laikam) vēl nekad dzīvē nav bijuši tik neskaidri. Un tik maz atkarīgi no manis pašas. Lai cik arī piedrāzt man nebūtu visi tēlainie salīdzinājumi 'n' stuff, bet es jūtos kā marionete. Un tie (laikam jau būtu jāsaka - tas), kas rausta tās manas sasodītās aukliņas ir pēdējie pediņi un ieraustīs mani kapā, nahuj.
Nu cik var ēst? Iešu ārā - vismaz ledusskapis nebūs tik draudīgi tuvu.
Es vienkārši mirstu no dusmām, kad dzer alkoholiķi. Vienmēr parādās tas, kādi pimpji viņi patiesībā ir, cik viss pārējais viņiem ir vienaldzīgs.
Es tīri miermīlīgi izeju ārā pagulšņāt uz minūtēm 20, bet, ienākot iekšā, secinu, ka kārtējo reizi esmu pietiekoši sarkana, lai noderētu par luksoforu. Ja nu kādam akurāti vajag, tad var jau sarunāt par 5cīti(naudu tak tomēr vajag :D). Nujā, vārdu sakot, tādu smuku brūnu iedegumu, par kādu es sapņoju gadiem ilgi, man laikam nedabūt.
Nu, man tagad ir kaķēni (ne pašai personīgi). Es gan pašlaik nezinu, kur viņi atrodas, jo manai kaķenei ir tieksme viņus slēpt tā, ka var arī nedēļām meklēt. Bet es ceru, ka tomēr beigās viss būs ok, un manas detektīva spējas mani nepievils.
Un pirmās sava dārza zemenes ir kaut kas burrrvīgs! :)
Nu, man tagad ir kaķēni (ne pašai personīgi). Es gan pašlaik nezinu, kur viņi atrodas, jo manai kaķenei ir tieksme viņus slēpt tā, ka var arī nedēļām meklēt. Bet es ceru, ka tomēr beigās viss būs ok, un manas detektīva spējas mani nepievils.
Un pirmās sava dārza zemenes ir kaut kas burrrvīgs! :)