Un tad mēs nopirkām mūsu prmos trusīšuš. Divus. Kad ar vīru barojām, varējām vienkārši sēdēt un vērot. Pa trim stundām skatīties, kā viņi lēni ēd salātlapiņas, tad iekārtojas savā midzenītī. Hahahaha. Viņiem bija pašiem sava midziņa sataisīa no pašu spalvām. Tad viņi tur ieritinājās un gulēja. Bet mēs vērojām. Re, paskat - viens pakustējās. Trušu mātei nepatika, ka mēs lienam vai kārtojam viņu guļasvietu. Tad viņa lēca uz rokām. Hāhahaha. Un bērni nāca skatīties. Tā jau viņiem bija tāda eksotika.
Nu un nāca laiks un viņi savairojās. Kādi astoņdesmit. Līdz simtam netikām, ha hahahah. Astoņdesmit, nu varbūt sešdesmit. Tad mēs saņēmāmies un sākām viņus ēst.