Takeši Murakami ir pasaules mēroga atzīts mākslinieks, kas ir kļuvis slavens pateicoties tam, ka radījis tādus tēlus kā antimikipeli DOB, Kaikai un Kiki, Mr. Pointy, medūzu acis un smaidīgās margrietiņas. Murakami ir unikāls uz mūsdienu mākslas fona varbūt pat ne tik daudz ar to, ka japāņu mākslinieks ir radījis pop art renesansi 20. gadsimta 90. gados un turpina to darīt 21. gadsimtā, cik ar savas mākslas antidisnejisko pasauli, kur viss ir košs un naivs, bet reizē daudznozīmīgs un tieši tāpēc tik saistošs.

Pašlaik Frankfurtē pie Mainas, Vācijā no 27.09.2008-4.01.2009 ir apskatāma japāņu mākslinieka Takeši Murakami vērienīgā retrospektīvā izstāde ar nosaukumu „(C) MURAKAMI”. Nonākot uz ielas ar nosaukumu Domstrasse 10 var ieraudzīt 20. gadsimta 80. gados celto Frankfurtes/Main Modernās Mākslas muzeju (Museum für Moderne Kunst Frankfurt am Main, turpmāk MMK), ko vietējie nodēvējuši par „kūkas gabalu” ēkas trīsstūra formas dēļ. Takeši Murakami retrospektīvā izstāde aizņem visu muzeju un līdz pat 2009. gada 4. janvārim muzejā neko citu apskatīt nevarēs. Muzejs transformējas un maina savu nosaukumu, kā liecina uzraksts virs ieejas – „(C) MURAKAMI MUSEUM”, radot sajūtu, ka tūlīt būs iespēja apmeklēt Murakami privāto muzeju.
Takeši Murakami izstādi kā informē MMK savā mājaslapā[1] organizē Losandželosas Mūsdienu Mākslas muzejs (MOCA – The Museum of Contemporary Art, Los Angeles) ar muzeja galveno kuratoru Polu Šimmelu (Paul Schimmel ), kas gan kūrē, gan uzrauga izstādi. Pēc Losandželosas, izstāde ceļoja uz Bruklinas muzeju Ņujorkā (Brooklyn Museum, New York). MMK Frankfurt/Main ir pirmais muzejs Eiropā, kur notiek Murakami grandiozā darbu izstāde. Kā pēdējais pieturas punkts iecerēts Gugenheima muzejs Bilbao (the Guggenheim Museum, Bilbao).
Ēkas asimetrija ir kā radoša bāze gan kuratoram, gan māksliniekam, lai uzsāktu spēli, ceļojumu vai dienu Murakami Disnejlendā visai ģimenei. Patiesībā, fakts, ka katra mēneša pēdējā sestdienā muzejā ieeja ir par brīvu, veicina milzīgu cilvēku pieplūdumu un sajūta brīžiem ir kā atrakciju parkā. Tomēr kopīgā atrakcija ir aizraujoša, kaut vai tādēļ, ka autore kopā ar pavisam mazajiem izstādes apmeklētājiem kopā smējās par asprātīgajiem momentiem Murakami veidotajās multfilmās.
Pirms cilvēki izklīst, kur nu kurš pa visu muzeja ēku, visiem nākas iziet cauri apaļai telpai, kas sniedzas trīs stāvu augstumā. Vidū novietots Mr. Pointy (Tongari-kun, 2004) kā milzīgs krāsains karuselis vai milzīga sēne ar daudz acīm, rokām kā indiešu dievībām un kājām, kas saliktas Budas skulptūrām raksturīgajā sēdus pozā.  Pie vienas no zālē esošajām sienām novietoti četri sargi, četras skulptūras, kas stāv uz tādām kā konsolēm otrā stāva līmenī. Pretējās sienas augšējā daļā atrodas Murakami raksturīgā smaidīgā margrietiņa, kas atgādina budisma mandalu (Superflat Jellyfish Eyes White). Tālāk autores ceļš ved uz istabu, kur ērti iekārtojoties uz tepiķa ar smaidīgo magrietiņu rakstu var apskatīt divas Murakami multfilmas (Episode 1. „Planting the seeds” 10 min, un Episode 2. „The secret of Kaikai”, 11 min), kur galvenie tēli ir Murakamī iecienītie varoņi Kaikai un Kiki. Naivie, sirsnīgie tēli dodas piedzīvojumos, iekuļas ķezās, bet beigās vienmēr laimīgi atrisina radušos situāciju.
Ejot cauri telpām kaut kādā brīdi pieķeru sevi pie domas, cik meistarīgi ir iekārtota izstāde, jo īpaši nepiedomājot biju izgājusi ēkas labirintu apskatot darbus hronoloģiskā secībā. 90. gadu vidū Murakami darbi ir minimālistiskāki izmantojot sudraba fonus. Tēls vai objekts uz sudraba fona izskatās plakans, kas, kā var nojaust pēc bieži izmantotā vārda darbu nosaukumos - „superflat” jeb superplakans, ir mākslinieka apzināta vēlme uz audekla gleznoto darbu padarīt plakātisku. Šajā pašā periodā mākslinieks izmanto pašradīto tēlu DOB, kas daļēji atgādina Volta Disneja radīto tēlu mikipeli. Virzoties cauri telpām nonāku plašā istabā ar divām lielformāta gleznām un skulptūrām. Gleznas, viena gaiši rozā, bet orta gaiši zila, ir novietotas viena otrai iepretim, bet vidū kailas, miesas krāsā nokrāsotas skulptūras mangas estētikā, vīrišķais un sievišķais. Konkrētie darbi ir atklāti un savā ziņā seksuāli agresīvi. Sānos esošajās gleznās redzams balts šķidrums, kas izšļakstījies pa visu gleznas virsmu. Nokļūstot pirmā stāva stūra telpā var apskatīt Murakami veidotos tēlus tirgus produkcijā (Kaikai Kiki Co-Murakami piederoša kompānija , instalāciju dizains – Džonsons Marklē (Johnson Marklee)) glīti saliktus vitrīnās. Pavisam to ir 500 veida - rotaļlietu, T-kreklu, somu, datorpeles paliknīšu, kartiņu un neskaitāmos citi masu produkcijai paredzēti priekšmeti. Dažus pēc izstādes var nopirkt muzeju telpās speciāli iekārtotajā veikalā. Atgriežoties pirmajās telpās vēl var apskatīt mangu istabu ar gleznām un lellēm/skulptūrām, kā arī DOB, kas attēlots vairākos darbos mainoties krāsām un ir kļuvis par visbiežāk attēloto tēlu mākslinieka darbos. Murakami atsaucas uz Endija Vorhola (Andy Warhol) daiļradi un Disneja mikipeli, tomēr veidojot tādu kā antimikipeles tēlu.
Nonākot otrajā stāvā var apskatīt 2003-2004. gada Murakami projektu „Superflat museum”. Vitrīnās redzamas mazas rotaļlietas, kas projekta ietvaros tika ievietotas konfekšu kārbās un Japānā pārdotas, radot jebkuram iespēju figūriņas kolekcionēt. Kārbās klāt tika pievienota informācija un kožļājamā gumija. Turpat blakus var apskatīt arī 1999-2007. gadam tapušo darbu „Second Mission Project ko2 Advanced”. Trīs darbi, kuros redzams kā sieviete-kiborgs lēnām pārveidojas par reaktīvo lidmašīnu. Mākslinieks izmanto otaku kultūras fantāzijas pasauli, savienojot to ar animes un mangas subkultūru. Robotu, kiborgu tēmu Murakami turpina savā 2004. gada darbā „Inoči”(Inochi), kuru veidojis iedvesmojoties no Stīvena Spilberga filmas „Mākslīgais intelekts ” (Steven Spielberg A.I.: Artificial Intelligence). Dažādu tehniku darbos (skulptūrās, fotogrāfijās un video darbos) mākslinieks izmanto Inoči tēlu, lai runātu par cilvēcību. Inoči ir gluži kā cilvēks, bet tomēr tāda groteska versija par to. Inoči tiek izmantots, lai attēlotu dažādas kultūras identitātes, cilvēciskās sajūtas un pārdzīvojumus. Šis mazais robots pārdzīvo gan vientulību, gan alkas pēc mīlestības, apjukumu un kaunu. Video par Inoči var, piemēram, noskaidrot kā kiborgs apjaušs savu seksualitāti un saprot, ka viņš ir tik pat dzīvs kā jebkurš cilvēks.
Pierādījums, ka Murakami jebko var izmantot, lai radītu savu fantastisko pasauli, ir istabas ar mākslinieka darbu tapetēm un tepiķiem. Piemēram, istaba ar tapetēm, kas ir nosētas ar medūzu acu rakstu un galvaskausu attēlojumiem uz dažādu krāsu fonu audekliem. Patiesībā, medūzām nemaz nav acu, bet galvaskausi ir atombumbu sprādzienā izveidojies mākonis jeb sēne, kurā mākslinieks iegleznojis smaidīgo margrietiņu acis . Mūžīgā pretmetu spēle balansējot uz robežas starp spēli un patērētājsabiedrības klišejām, dzīvības, nāves, tradīciju un reliģisku atsauču robežas. Skulptūras ar multfilmu varoņiem, zižļi ar galvaskausiem un koki ar smaidīgiem ziediem. Visam pa vidu Kaikai un Kiki kā garīgie sargi. Kā vēsta darbiem pievienotā informācija, Kaikai un Kiki tēlu vārdi nāk no japāņu vārda „elegants”, arī „jokains”.
 Notiek arī interesanta sadarbība starp mākslinieku un Marku Džeikobu (Marc Jacobs) Louis Vuitton dizaina līnijai, papildinot dizainera somas ar Murakami veidotajiem tēliem. Sadarbība noritēji ļoti veiksmīgi un Louis Vuitton aksesuāri tika izpirkti neticamā ātrumā. Mākslinieks uz ādas materiāla, no kura veido LW somiņas un citus aksesuārus, spēlējoties ar ornamentiem, papildina tās ar smaidīgiem margrietiņu ziediņiem, ķiršiem, medūzu acīm, kā arī armijas formu rakstiem, nezaudējot raksturīgo naivuma un spēles iespaidu. Protams, tas viss tiek ielikts arī multfilmā, kur galvenā varone, maza meitene nokļūst šo jauno LW ornamentu fantastiskajā pasaulē, lai nodotos ar tiem kopīgās rotaļās. Stāsta beigās gan meitene atsakās no tā visa, lai atgrieztos pie draugiem.
Nonākot trešajā stāvā varam apskatīt Murakami mušmires un DOB tēlu, kas ievietots 9 gleznās, bet grīda pārvērsta par šūnu tīklojumu („The floor of Chaos”, 2008). Viss izšķīst, pārvēršas, sadalās šūnās kopīgajā haosā uz grīdas. Takeši glezno darbus iespaidojoties no klasiskiem motīviem. Piemēram, Bohidharma portreti vai Daruma, indiešu mūks, kas iepazīstina japāņus caur Ķīnu ar dzenbudismu. Mākslinieku interesē arī grafikas dizaina puse, kad līnijas tiek jauktas kopā iespaidojoties no Džeksona Polloka (Jackson Pollock), Roja Lihtenšteina (Roy Lichtenstein), Kazuo Shiraga, lai paspēlētos ar garīgo, nemateriālo un sintētisko. 
Izstādes pēdējās telpās mēs atgriežamies atpakaļ pagātnē pie Kaikai Kiki, mušmirēm un smaidīgo margrietiņu tēliem, tomēr šeit redzamajos darbos daudz lielākā mērā notiek sapludināšana ar atsaucēm no mākslas vēstures. Darbā Kosmos, („Cosmos”, 1998), kur tiek attēlotas smaidīgas margrietiņas uz sudraba fona, tiek ietverts japāņu zīdspiedes Edo perioda (1603-1868) stils un motīvi. Ziedi uz zelta fona ir atsauce uz Rimpa skolas gleznotāju Sankai Hoitsu. Darbs „Kawaii! Vacance d’ ete”, 2002, kur attēlotas smaidošas margrietiņas uz debesu fona tiek izmantots arī MMK Frankfurt am Main Takeši Murakami izstādes mājas lapā. Kā skaidro pats mākslinieks, darbs ir veidots, lai uzrunātu bērnus. Vēstītu par to, ka ir jāpriecājas, jāsmaida, bet, ka tas nav viegli un, ka patiesībā, smaidīšana ir grūts darbs.[2]
Kā pēdējo darbu apskatīju „Oval Budha Silver” (2008). Skulptūra, kas veidota no sudraba un atveidota ar divām galvām. Kamēr viena galva meditē otra pļāpā. Nesamērīgi mazais ķermenītis sēž uz lotosa zieda, kas kā var izlasīt pievienotajā informācijā ir kopija no 12. gadsimta Kamakura budista skulptūras. Figūra ar ziedu ir novietota uz saplacināta ziloņa. Ceļojošā izstāde ir pirmā, kurā var apskatīt sudraba Budu.
Ceļojums pa Murakami pasauli lēnām izgaršojot katru darbu aizņem apmēram 3 stundas, tomēr katra minūte bija tā vērta, lai rastos vēlme atkārtoti atgriezties. Muzejs ir parūpējies arī par dažādiem pasākumiem, kas veicinātu skatītāja izpratni par Takeši Murakami mākslu. Programma ir pārblīvēta ar ekskursijām, semināriem un radošajām darbnīcām, kur var piedalīties gan rūdīti mākslas eksperti, gan ģimenes ar bērniem, katrs gūstot savu īpašo baudījumu no piedāvātās programmas. Piemēram, 18. decembrī 18:00 ir iespēja apmeklēt semināru „Murakami un Vorhols”, bet bērniem ar vecākiem ir iespēja katru pirmo un trešo svētdienu no 12:00-17:00 speciālā darbnīcā veidot Murakami darbu plakātus.
Murakami māksla ir paredzēta masām vai māksla visiem. Vienu uzrunās antimikipele DOB, citu mušmires vai Kaikai un Kiki, bet izglītotākos mākslas cienītājus priecēs iespēja saskatīt katrā darbā vairākus slāņus, pārsteigs atklāsme, ka vienā darbā var būt atsauces uz japāņu ksilogrāfiju, zīdspiedēm, pop art māksliniekiem Endiju Vorholu un Roju Lihtenšteinu, budisma mandalām un mangu subkultūras estētiku. Viens darbs var sniegt gan agresīvu, spēcīgu seksuālu vēstījumu, gan reizē izraisīt mīļumu, naivumu un rotaļīgumu. Murakami ir viens no māksliniekiem, kas necenšas izvairīties no banalitātes, drīzāk pasvītro to izmantojot populāro mangas un citu Japānā iecienīto komiksu un multfilmu estētiku, gluži kā savulaik šos pašus paņēmienus izmantoja 60. gados Pop art mākslinieki. Takeši Murakami attēlo pats savu popkultūras redzējumu, izmantojot gan simbolus, kas raksturīgi budisma pasaulei, gan animēm un mangu subkultūrai. Mākslinieks nebaidās no komercijas, gluži otrādāk, cenšas to vēl pasvītrot atklāti spēlējoties ar tēliem, it īpaši multfilmu varoņiem, kuri sastopami masu kultūras produkcijā, tai pat laikā atsaucoties gan uz japāņu, gan pārējās pasaules klasiķiem mākslā. Murakami ir kā burvju mākslinieks, kas pametis Takeši pili, lai dalītos savos brīnumos ar visu pasauli velkot no cilindra laukā mikipeli un reizē Edo perioda zīdspiedi, animes stilistikā ieturētu lelli un Budu. Atliek vien ieskatīties cilindrā un pasmaidīt.

[1] http://mmk-frankfurt.com/en/exhibition.html
 
[2] http://www.moca.org/murakami/#

ir labs!

Tencinu, tencinu...