[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| December 26th, 2013 | |
|---|---|
| 12:31 pm [Link] |     Avots: fishki.net ClownPolitic brīvais tulkojums. Oriģināls krievu valodā šeit Autors: Ivans Karnauhs – “PSI-faktor “ kopienas veidotājs Skolotāja uzdeva skolēniem mājas darbu – sagatavot biznesa plānu. Bet kas? Tēma – uzņēmējdarbība, lai pafantazē par skolas iekšējās uzņēmējdarbības tēmu. Skola taču ir vienkāršots valsts modelis. Un piektklasnieki ar lielu aizrautību ķērās pie mājas darba izpildes. Un pienāk stunda, kurā jāuzstājas ar mājas darba prezentāciju. Ne pēc vecuma smagnēja teicamniece detalizēti izstāstīja, kā viņa izveidos ēdināšanas kombinātu. Izveicīgais rudmatainais puika izstāstīja par fantastiskām iespējām, izveidojot skolas transporta sistēmu: te būs lifti, eskalatori un pat velo rikšas. Drūms, bet kārtīgs puisēns, kurš nemaz nav līdzīgs fanātiskam datoru tārpam, uzstājās ar lielisku prezentāciju par automatizācijas sistēmu, piekļuves kontroli, uzskaites un kontroles sistēmu., kuras bāzējās uz skolas iekšējā datoru tīkla. Ņipra meitene izklāstīja savu plānu par stilīgu apavu ražošanu priekš skolēniem un skolotājiem, kuras izstrādājumus pat varēs eksportēt uz citām valstīm. Un beidzot pie tāfeles iznāk tieva, kautrīga meitene ar atvērtu seju un ļoti labsirdīgām acīm. - Jūs visi, - saka viņa klases biedriem, - sākāt savus biznesa plānus ar vārdiem “paņemšu kredītu bankā”. Nu lūk, es atvēršu banku. Visā klasē atskan klusinātas sajūsmas un skaudības izsaucieni: kā mēs paši līdz tam neaizdomājāmies? - Nosacījumi man būs sekojoši, - turpina meitenīte, - katrs var paņemt kredītā jebkuru summu ar kredīta procentu likmi 20% gadā. - Kā jebkuru summu? Un miljonu arī var, - paceļot galvu no galda izsauc, līdz šim garlaikojies, nedarbu darītais un otrgadnieks Valdis. - Kaut vai miljardu. Kaut simts miljardus. Bet ņemiet vērā – gada beigās šī nauda būs jāatdod ar procentiem. Tie kas nespēs atdot, atgriezīs to ar savu īpašumu. - Ko, visu uzņēmējdarbību atņemsi? - sašutusi, sarkstot vaigiem izsauc teicamniece. - Normāli nosacījumi. Pat lieliski, - pārliecināti izsauca datoru biznesa idejas īpašnieks, atraujoties no kalkulatorā, - es piekrītu. Viņam seko visi pārēji – tāds labsirdīga un augstsirdīga banka patika visiem. - Nu lūk, - turpina kautrīgā “baņķiere”, - gada sākumā es Jums izsniegšu kaudzi ar naudas. Bet, neskatoties uz to cik daudz naudas izsniegšu, 100% naudas nosegs 100% skolas uzņēmējdarbības. Bet gada beigās es Jums likšu atgriezt 120% izsniegtās naudas. Naudas kalnu plus piekto daļu no kalna. Bet Jums uz rokām būs tikai kalns, 20% kurus es pieprasīšu virs izsniegtās summas, vienkārši nepastāv dabā. Tātad gada beigās, es no Jums paņemšu 20% skolas. Gada laikā kāds spēs savākt 120% naudas, bet kāds varbūt pat 400%. Bet tas nozīmē, ka kādam cita, nebūs pat puses no nepieciešamās naudas, lai atdotu kredītu. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka jebkurā gadījumā, kā tikai Jūs piekritāt paņemt kredītu, Jūs man atdevāt 20% no skolas. Nākamā gadā – vēl 20%. Un tā arī turpmāk. Bet desmitā klasē es būšu vienīgā skolas īpašniece. Šodien Jūs sapņojat par labklājību, uzņēmējdarbību, veiksmi un attīstību. Bet desmitā klasē Jūs būsiet mani vergi un izlemšu, kam dzīvot, bet kam mirt badā. Klase pieklusa. Skolotāja samulsusi, plaši atvēra muti un klusēja. Kādam somā neiedomājami skaļi vibrēja viedtālrunis. - Pie velna tādu banku, - pirmais atdzīvojās otrgadnieks Valdis, - bez bankas iztiksim. - Tiešām! - optimistiski izsaucās “apavu impērijas” īpašniece, - iztiksim bez bankas un naudas, bartera darījumos mainīsim savas preces un pakalpojumus savā starpā. - Un kā tu samaksāsi par saldējumu, - sirsnīgi izbrīnījās “baņķiere”, - nolauzīsi no zābaka papēdi un atdosi? Bet kā tu maksāsi algu darbiniekiem? Ar kedām? Tā viņiem neatradīsies laiks strādāt – caurām dienām viņi meklēs maizes cepēju, kuram ir nepieciešamas kedas, lai smalkmaizīti ar ievārījumu nopirktu. Pajautā Solvitai, - “baņķiere” ar galvu pamāja uz sabiedriskās ēdināšanas teicamnieces pusi, - vai viņa ir ar mieru saņemt samaksu kedās. - Mēs viens otram izrakstīsim parādzīmes! - atrada risinājumu datoru sistēmas īpašnieks. - Laba ideja, - piekrītot paziņo “baņķiere”, - un jau pēc trim dienām katram būs milzīga kaudze ar zīmītēm: “Es atdevu krēslu Jānim”, “Ainārs mani izvizināja ar eskalatoru”, “Paņēmu no Ingrīdas krosenes”... Un kas? Kā pēc tam ar to visu tikt skaidrībā? Klase atkal pieklusa. Bāla skolotāja nervozi grozīja aproci uz rokas un izklaidīgi skatījās uz noskumušu klasi un piemīlīgu “baņķieri” ar labsirdīgām acīm. - Paklau, - negaidīti piecēlās Valdis, skaļi nokrītot krēslam, - Bērziņa, tad tiešām tev piederēs visa skola? - Protams, - mierīgi atbild labsirdīgā. Tas taču ir elementāri. - Nu tad... - Valdis nespējot atrast pareizos vārdus, skatījās uz savām lielām dūrēm, - Bērziņa, pieņem mani pie sevis darbā. Ja kāds nevēlēsies atdot savu īpašumu, parāda dzēšanai – es palīdzēšu. Ko? Bet man pretī daudz neko nevajag. Tu man atdot datoru klasi, es tur spēļu zonu ierīkošu. - Sarunāts, - piekrita “baņķiere”, - būsi mana spēka struktūra! - Nē, - nomurmina Valdis, - labāk savādāk nosauksim... Lai būtu “Specvienība”! “Baņķiere” Bērziņā vēlreiz piekrītoši pamāja ar galvu un pārmeta skatienu pāri klasei. - Ingrīda, priekš kam tev nodarboties ar apavu biznes, kuru tu tāpat zaudēsi? Tu taču vēlies saņemt, nevis pazaudēt? Nu lūk, es tev atdošu 10% no skolas. - Bet kas man būs jādara? - aizdomīgi pajautā Ingrīda, baidoties iekrist jaunās lamatās. - Redzi, man pavisam negribās strādāt. Tāpēc tu strādāsi manā vietā. Visa šī jezga – naudas uzskaite, izsniegšana... Un ja gada vidū vēl kāds gribēs paņemt kredītu? Nu lūk. Es tev aizdošu naudu ar 20% likmi, bet tu pārējiem atdosi ar 22% likmi. Tava daļa sastādīs 10% no manējās. Viss godīgi. - Bet var es izsniegšu kredītus nevis ar 22% gada likmi, bet ar... Nu cik sagribēšu? - alkatīgi uzjautāja Ingrīda. - Protams. Tikai nedomā, ka skola kļūs par tavējo. Ja tu izsniegsi kredītus ar 33% likmi, tad it kā skola pēc trim gadiem kļūs tavēja. Tomēr atceries, ka tu esi paņēmusi pie manis naudu ar 20% likmi un kā tu atceries, to vienkārši nepastāv dabā. Un skola jebkurā gadījumā būs manējā pēc pieciem gadiem. Un es atdošu tev tavus 10%, nevis tu tos saņemsi pati. Saproti? Es esmu saimniece. - Pie velna, tādu saimniece, - caur piepūstiem vārdiem izdvesa Solvita un nekavējoties saņēma no Valda spēcīgu sitienu pa pakausi. - Skolotāja, - “baņķiere” Bērziņa pagriezusies pie samulsušās skolotājas, - Jūs neuztraucaties. Es maksāšu Jums lielu algu. Jūs tikai māciet pārējiem, ka viss notiek, kā tam jānotiek un savādāk nav iespējams. Stāstiet bērniem, ja daudz un labi strādā, tad var gūt panākumus un kļūt bagātam. Atcerieties, jo viņi vairāk strādās, jo ātrāk es iegūšu savu bagātību. Un ja labāk Jūs pūderēsiet smadzenes skolniekiem, jo vairāk es Jums maksāšu. Skaidrs? Skolotājas acīs iemirdzas apziņas un cerības stariņš un viņa ātri sāka māt ar galvu, uzticīgi skatoties uz piektklasnieci. |