laiks atkal jūtami aizlido. te vēl bija janvāris, nu jau, paskat, maijs nupat min uz papēžiem! un kas ir mainījies? daudz kas un nekas. vieta tā pati, apstākļi citi. vieglāk? nē! grūtāk?!
ziema pazuda kā ar knipi uzsitot, un iestājās pavasaris. te bija aukstuma piesātinātie sniega viļņi, te to vairs nav, un tiek ļauta vaļa zemes atmodai.mazliet arī savai atmodai tiek. mazliet vairāk apskaidrības,kas velk līdzi kravu turpmākas neskaidrības. vajag, nē, ir nepieciešamība ķerties vērsim pie ragiem. nu labi, varbūt ne vērsim, bet vajag sākt risināt lietas. nevar taču mūžīgi riņķot kā tauriņš ap dadzi, nespējot nosēsties, pret asumiem atduroties atkal un atkal.