-Dejo, - Aituvīrs teica. -Kamēr mūzika skan, lai tur kas, dejo! Vai tu saproti, ko es saku? Dejo, dejo un neapstājies. Nedomā par to, kāpēc tu dejo. Nedomā par to, kāda tam jēga. Nav nekādas jēgas. Tikko tu sāksi par to domāt, tā kājas necilāsies. Un es vairs nevarēšu tevi savienot. Nekad vairs. Tad tu varēsi dzīvot tikai šajā pasaulē. Tevi pamazām ievilks šajā pasaulē. Tāpēc skaties, lai kājas cilājas. Nedomā par to, cik tas muļķīgi, nepievērs tam uzmanību. Dejo skaistā deju solī. Tad man izdosies tev pamazām vien līdzēt. Tev ne no kā nav jābaidās. Jā, tu esi noguris un jūties apdraudēts. Tā ikvienam laiku pa laikam gadās. Bet reizēm liekas,ka esi kļūdījies. Un kājas pārstāj cilāties.

Pacēlu skatienu un kādu brīdi noraudzījos ēnā uz sienas.

-Tev nekas cits neatliek - dejo, - Aituvīrs turpināja. -Dejo, cik labi prazdams. Tā, lai nevienam tas nepaliek nepamanīts. Tad arī es varēšu tev palīdzēt. Tāpēc dejo. Kamēr mūzika spēlē.

-Kas ir šī pasaule, par kuru tu runā? Šī pasaule, kurā es tikšot ievilkts no tās pasaules? Bet tu teici, ka šī esot man radīta pasaule. Tā pastāvot manis dēļ. Ja reiz tā, kas tur slikts, ja es pāriešu savā, man radītajā pasaulē? Tu taču sacīji, ka šī vieta pastāvot īstenībā, vai ne? 

Aituvīrs papurināja galvu. Ēna vareni nošūpojās. -Šī ir cita īstenība. Pagaidām tu vēl nevari šeit dzīvot. Te ir pārāk tumšs. Un pārāk plašs. Es pats visus sīkumus par to nezinu. Šī,protams, ir īstenība. Mēs abi satiekamies un sarunājamies šajā īstenībā. Tā tas ir. Taču, redzi, nepastāv tikai viena vienīga īstenība. Īstenību ir daudz. Dažādas īstenību iespējamības. Es esmu izvēlējies šo īstenību. Kāpēc - tāpēc,ka šeit nav karu. Un tāpēc,ka man nebija nekā, no kā vajadzētu atteikties. Bet ar tevi ir citādi. Tev vēl ir atlicis dzīvības siltums. Tāpēc šeit tev būs par aukstu. Arī ēdamā te nav. Tu nedrīksti nākt šurp. "

H.Murakami "Dejo, dejo ,dejo"