netipiski agri sāku dienu.un paredzētā izbrauciena vietā,paliku mājās, jo visu dienu lija gandrīz bez apstājas.bija mazs saulains pārtraukums.tieši tik mazs,lai būtu prieks apsēsties pie mājas uz kāpnītēm, aizdegt cigareti un vērties kā zemi reizē sasniedz gan lietus lāses,gan saules stari, ik pa brīdim kādai nokrītoša kastaņa skaņai pārtraucot domu plūdumu. kamēr siltums no krāsniņas pletās plašumā pa visu māju, es ķēros pie dažnedažādiem pārkārtojumiem un citiem darbiņiem.pa starpai vēl paspēju filmas paskatīties. he, šodien biju pavisam mājīga,tas nu tiesa. un tas,šķiet, bija tieši tas,kas vajadzīgs, jo 'dažkārt vēlme pēc sabiedrības ir tikpat liela kā pēc malārijas lēkmes'. vienkārši ir brīži, kad gribas laiku sev, un tikai un vienīgi sev.