netipiski agri sāku dienu.un paredzētā izbrauciena vietā,paliku mājās, jo visu dienu lija gandrīz bez apstājas.bija mazs saulains pārtraukums.tieši tik mazs,lai būtu prieks apsēsties pie mājas uz kāpnītēm, aizdegt cigareti un vērties kā zemi reizē sasniedz gan lietus lāses,gan saules stari, ik pa brīdim kādai nokrītoša kastaņa skaņai pārtraucot domu plūdumu. kamēr siltums no krāsniņas pletās plašumā pa visu māju, es ķēros pie dažnedažādiem pārkārtojumiem un citiem darbiņiem.pa starpai vēl paspēju filmas paskatīties. he, šodien biju pavisam mājīga,tas nu tiesa. un tas,šķiet, bija tieši tas,kas vajadzīgs, jo 'dažkārt vēlme pēc sabiedrības ir tikpat liela kā pēc malārijas lēkmes'. vienkārši ir brīži, kad gribas laiku sev, un tikai un vienīgi sev.

kkas šodien ir dīvains, tikai nav ne jausmas kas. varbūt,kā santai mamma saka, pilnmēness vainīgs. vai arī es no sava mājīguma nespēju izlīst. šodien negribējās ne uz pilsētu braukt, ne arī īsti tagad gribas,kā norunāts, ballēties iet. bet nu skatīsim kā būs, jo dažreiz jau vajag tomēr saņemties un ļauties, lai kāds tevi izvelk no sēdusstāvokļa. valmiera šodien būs dzīvāka nekā citās ceturtdienās,jo studentiem iesvētības, tātad šie ies trakot.ta redzēs.
however, nespēju sagaidīt,kad došos uz to inglandiju. šodien apčekoju koncīšus tai apkārtnē un siekala nu ir līdz grīdai.cant wait.
tagad dzeram šampīti un gaidu,kad sajutīšos gatava celties un iet, dejot,.
*
+uzliekot and so i watch you from afar-the voiceless, paliku atkal voiceless.tās skaņas mani paceļ neizskaidrojamā augstumā uz nezināmu vietu.