Viņi tagad būs kopā un es varēšu kost elkoņos, jo neesmu kopā ar viņu. Ko lai saka, tā bija pilnīgi akla mīlestība, akla patikšana. Pilnīgi nepazīstama meitene, bet viņa bija tik pasakaina, tik gudra, jauka, tik skaista galu galā. Un viņa būs ar citu. Tāds laikam ir mans sods. Būt nepietiekami labam.

Bāc, nu kāpēc es esmu tāds kroplis. Katras brīvdienas pienāk ar aizvien jaunām domām par to, cik ļoti man viņas pietrūkst. Bet viņa nemaz negrib būt ar mani, Es tikai kā stulbenis sēžu, pārmetu sev, klausos mūsu dziesmas un atceros pirmo mirkli, kad viņa man pateica, ka mīl mani. Nolādēts. Kāpēc tas katru reizi ir tik grūti.