|
[16 Aug 2010|05:14pm] |
|
Esmu mājās pēc svētceļojuma un Aglonu. Gadus četrus vai pat visus piecus nebiju gājusi. Varbūt tāpēc, ka tik ilgi nebija iets, šogad novērtēju katru dienu, katru stundu, katru soli ceļā. Nostaigāju kādus 100 vai vairāk km. Nav nekas īpaši dadz, ja salīdzina ar Rīgas vai Kurzemes grupām, bet sajūta bija tāda, ka viss ir piedzīvots, viss saņemts pārpārēm. Bija arī savas grūtības - karstums un tie trakie zibeņi un pērkoni pa vakariem, un kājas arī pasāpēja, lai viss nebūtu pārāk rožaini. Bet tā vispār - debesis bija tuvu, sirds palēnām, dienām ejot, vērās vaļā un tad jau vienā brīdī atvērās pavisam, un bija briesmīgi sāpīgi un tik pat skaisti arī.
|
|