| Maigums |
[04 May 2010|01:53pm] |
Pat šādās pelēkās dienās mūsu Latvija ir ļoti mīlīga un maiga zeme. Pēc Islandes es visu laiku jūtu šo maigumu. To, ka Latvijas pavasaris smaržo saldi, ka lapas raisās no pumpuriem kā mīkstas lūpas, krāsas ir maigas un gaisma ir maiga, lietus līst maigi un vējš... kas nu tas par vēju, tā jau tikai tāda laipna samīļošana, glāsti un piekļaušanās.
Koki aug kā sargājošas sienas, tie aizsedz horizontu, un liek justies drošībā. Pasaule ar kokiem izskatās maza un pazīstama kā mājas pagalms. Mūsu akmeņi ir apaļi un gludi, un to nemaz nav daudz. Tiem var pieglausties un tie neskrāpē un nedurstās, tikai to āda ir auksta un cieta, bet tik un tā Latvijas akmeņi ir piemīlīgi. Upes ir rāmas, ezeri pārredzami un patīkami. Zeme zem kājām ir silta un auglīga.
Islandē bieži bija jānodreb dabas spēku priekšā, tur viss ir skaists, bet bīstams, skarbs, nekur nevar aizbēgt un patverties no kalnu varenības, no pazemes uguņiem, no plaisām, no ledājiem, okeāna varenajiem viļņiem. Un tomēr islandieši tur dzīvo, tālu no visa un no visiem. Dzīvo savrupās saimniecībās kalnu pakājēs, un turpat pakausī elpo vulkāni un ledāji plaisā un sniegi snieg, un vēji skrien kaukdami pār klajumiem no horizonta līdz horizontam. Bet, kad dabas spēki norimst, iestājas pilnīgs klusums, kurā nav pilnīgi nekā.
Latvijā gandrīz nekad daba neliek bailēs un bijībā nodrebēt. Tik vien kā kādā spēcīgākā vētrā vai pavasara plūdos var sajust, ka dzīvojam sasaistīti ar pasauli un tās pirmatnējiem spēkiem. Bet tā vispār nav no kā baidīties. Latvija ir mīļa kā mamma. Varbūt tāpēc latviešiem ir jāceļo. Jādodas uz to pusi, kur horizonts saplūst ar debesīm, kur nekas nesargā, kur ir briesmas un svešāds skaistums. No turienes var nekad nepārnākt, bet tur tālumā var arī izdomāt lielas domas un bijībā drebēt. Vismaz sevī es visu laiku jūtu to, ka mani velk projām, tālos ceļos, tur neskaidrā tālumā. Visvairāk uz ziemeļu pusi. Tur, kur ziemeļblāzma. Un, kad es esmu atkal mājās, man šķiet, ka šī zeme mani mīļo un apskauj. Manas mājās.
Tā, lūk, man šeit izskatās pēc ledus un uguns zemes.
|
|