| Izdzīvošana |
[22 Feb 2010|09:58pm] |
Ir pārāk daudz sadzīvisku nebūšanu, lai šobrīd uzrakstītu ko pacilājošu. Man ir apnicis rakstīt par sniega tīrīšanu, krāsns kurināšanu un nosēdušos akumulatoru (šis ņēmis un nosēdies arī šodien, turklāt es netieku iekšā mašīnā, jo tā atslēdzama tikai ar centrālo atslēgu, es nezinu ko darīt tagad).
Varbūt ieviesīšu paralēlu žurnālu un izdomāšu sev kādu citu identitāti. Būšu veiksminiece vai mauka vai mīlīga mājasmāte. Iemīlējusies sieviete. Skaistule. No sievietes manī tik vien palicis kā krelles ap kaklu un auskari ausīs. Pārējā laikā esmu kāds apņēmīgs radījums, tipisks pērtiķu pēctecis, kas cieši nolēmis šo ziemu par spīti visam tomēr palikt dzīvs. Tāpēc radījums saraktu pieri turpina šķūrēt sniegu, kraut malku, stiept uz alu pārtiku un izdzīvot, izdzīvot, izdzīvot.
Reiz es biju cilvēks un māksliniece. Pirms kļuvu par pērtiķi.
|
|