|
[10 Dec 2009|10:59am] |
Šonedēļ man ir dežūra Parkā. Esmu sargs, kamēr citi projām pa svešām zemēm, pa skolām, pa mājām. Es šeit varu dzīvotie viena pati. Viena pati! Visu dienu. Es šeit nesatieku nevienu cilvēku, ja vien nedodos uz pilsētu pēc pārtikas. Esam tikai mēs ar kaķi. Kurinu krāsnis, sildu māju, rakstu visādus iekavētus darbus, uztaisu ēst kaut ko ļoti vienkāršu, eju pastaigāties. Īstas brīvdienas. Labi tā.
Ārā ir tāds pelēks ieildzis rudens, ne miņas no ziemas sajūtām. Ziņās dzirdēju, ka nākot liels aukstums. Tas man nepatīk, jo mājās uzreiz traki ar kurināšanu jānoņemas. Bet vispār - šobrīd ir labi un mierīgi. Un silti.
|
|
| par mammu |
[10 Dec 2009|05:41pm] |
Man vēl tagad, divus gadus pēc mammas nāves, uznāk tādi brīži, kad saprotu - man tik ļoti gribētos, lai varētu ar viņu aprunāties. Ne jau tā, ka man visu laiku mammu vajag. Pa retam notiek kaut kas tāds liels vai arī neliels, kaut kas tāds, kas nedod mieru un ir jāizrunā no sevis laukā, un es varu runāt ar citiem cilvēkiem, ar draugiem, varu runāt ar sevi, ar psihoterapeitu, ar tēti, ar kaķi, bet patiesībā dziļi sirdī zinu, ka mamma būtu vienīgā, ar kuru pa īstam gribēt aprunāties. Un vai traks vari palikt no tās domas, ka ar mammu parunāt es nekad vairs nevarēšu.
Jā, es laikam esmu mūžīgais bērns.
|
|