| Melnās nakts melnais mētelis |
[17 May 2009|12:04pm] |
Muzeju nakts lielāko daļu pavadīju mazā, mīlīgā baļļukā, tomēr paspēju būt arī pēdējais apmeklētājs Jūgendstila centrā un Rozentāla Blaumaņa muzejā. Lai piedod man Rozentāls un Blaumanis, bet es, kārtīgs Rozentālskolas absolvents, memoriālajā dzīvoklī viesojos pirmo reizi. Rozentālam bijusi patiešām ļoti patīkama telpa darbnīcai.
Bet nu tas Blaumaņa mētelis. Mīļais dievs! Tie, kas Blaumaņa mēteli esat redzējuši, varat tālāk nelasīt. Ja neesat, tad Blaumaņa mētelis ir apskatāms literāta kādreizējā darbistabā tieši blakus Rozentāla darbnīcai.
Mētelis novietots aiz stikla. Varbūt tādēļ, ka biju muzejā vēlu naktī un ļoti nogurusi, tas man izskatījās nedabiski milzīgs. Piķa melns milzu mētelis, kā tāds tumsas valdnieka apmetnis, rotāts ar lielu spalvainu apkakli. Spalvas simts gados noplukušas, tādas kā izplūkātas, kā savēlušās. Mētelis kā gorilla, kā melna ala, kā bedre un kalns vienlaicīgi! Kā no pašiem šausmīgākajiem arhetipiski seksuāli tumšākajiem murgiem izkāpis melns briesmu mētelis!
Muzeja darbiniece, kas dežūrēja Blaumaņa darbistabā, man laipni paskaidroja, ka šajā mētelī Blaumanis ziemas spelgoņos esot braucis uz Brakiem. Un tas kaltētais rožu pušķis, kas pie mēteļa nolikts, tas stāstot par to, kā Blaumanis vedis savai mātei rozes, sargājot tās no sala un sildot paslēptas mētelī.
Bet es domās redzu, kā melnais mētelis paveras un no tā birst sakaltušas rozes, un ir ziema tāda, ka māju stūri krakšķ no aukstuma, un nosalst sīkie putniņi un vilki gaudo mežos. Pa piesnigušiem ceļiem bez skaņas, bez zirgiem skrien kamanas un tur iekšā sēž liels un melns bezgalvas, bezkāju mētelis, un tā milzīgās apkakles spalvas plīvo ledainā vējā. Un rozes - tās salst un kalst, un birst un, kamēr mētelis tiek cauri ziemas naktij līdz mājām, kur māte, silta un mīksta, sagaida atvētās durvīs, tikmēr tās ir pagalam.
Es patiešām biju pēdējais memoriālā muzeja apmeklētājs vēlajā nakts stundā, un aiz manis muzeja durvis aizcirtās bargi un skaļi. Es gāju laukā, aukstajā pavasara naktī, un visu ceļu, ejot cauri Vecrīgai un soļojot pāri Akmens tiltam, man likās, ka Blaumaņa mētelis man seko. Līdz pašam Uzvaras monumentam.
|
|