|
[10 May 2009|10:20am] |
Laukos. Esmu laimīga par katru stundu, ko man izdodas pavadīt šeit. Tikai šādu stundu nav daudz. Pēdējā laikā nesanāk būt projām no Rīgas ilgāk par vienu dienu. Bet tā vajadzētu dienas trīs vai vairāk, lai izvēdinātu galvu un nomierinātos. Dažas pēdējās nedēļas sagurstu arvien vairāk. Man ir pārāk daudz darāmā, pārāk daudz neskaidrību, haosa, nekārtības. Es šausmīgi nervozēju. Es atkal naktīs mostos augšā pārbijusies līdz izmisumam un nevaru aizmigt. Dzeru ļoti daudz kafijas. Dažreiz iedzeru vīnu, bet atslābums ir īslaicīgs un saraudina mani, nevis iepriecina. Stress. Tā to sauc.
Ja varētu padzīvoties pa Parku kādu nedēļu, kļūtu labāk. Es zinu. Es varētu daudz staigāt un darbus darītu rāmāk. Naktīs gulētu mierīgāk un dienā padarītu vairāk. Bet man nav tādas nedēļas, ko varētu pavadīt projām no Rīgas. Tik vien ir kā šīs dažas stundas, un es pat īsti nepagūstu noticēt, ka tiešām esmu šeit, un ir jau jābrauc atkal projām.
Tā viss izskatās šobrīd. Nekā iepriecinoša.
|
|
|
[10 May 2009|10:30am] |
Lai uzlabotu savu čīkstīgo imidžu, ierakstīšu arī ko labu.
Vakar, pa pļavām staigājot, satiku stirnu bariņu. Ļoti dusmīgs stirnu buks uz mani rēja sargsuņa balsī. Nobijos un aizlavījos projām.
Parkā viss zied, bet ne tik ļoti kā Rīgā. Šeit ābeles vēl tikai pumpuros.
Šeit ir ļoti skaisti. Zinu, ka tas izklausās banāli, bet patiešām ir ļoti skaisti, pa īstam skaisti.
|
|