|
Šonedēļ dabā esmu viena pati. Kolēģes slēpo. Tikmēr es dzīvojos pa darba vietu viena. Tiešo pienākumu šonedēļ ir maz, vairāk daru sev neierastus darbus. Pārstrādusies gan neesmu. Drīzāk esmu tāda kā uzraudze, kam jāvēro, vai visi mehānismi darbojas ierastajā režīmā. Manas kolēģes ir darba organizēšanas ģēniji, visi viņu iekustinātie mehānismi darbojas, ka prieks skatīties.
Man tā patīk mana brīvība, vienatne. Patīk vienai iet pusdienās, patīk būt no rīta līdz vakaram vienai pašai. Es negribētu būt viena vienmēr, tomēr šī neierastā brīvība mani gluži vai reibina. Man tā patīk šis laiks ar sevi! Es pat veicu dažus bērnišķīgus eksperimentus, izvēloties iet pusdienās pa citām ielām, nekā būtu gājusi parasti. Vienmēr biju vēlējusies iegriezties kādā no mazajām, nekad iepriekš neizstaigātajām šķērsieliņām pa ceļam uz vietēju ēstuvi, un tagad beidzot noskaidroju, kurp ved vismaz pāris no šīm ielām.
Patīk no rīta atslēgt ofisa durvis, atvērt logu aizkarus, patīk, ka diena sākas līdz ar manu ierašanos. Es atnāku un telpas sāk dzīvot.
Vakarpusē birojā iekurinu mazo krāsniņu. Paskatos, kā laukā snieg sniegs un pagalmā lēkšo lielais, melnais kaimiņu labradors. Vāru sev tēju vai kafiju. Ir omulīgi. Mazliet kaut ko samaketēju. Zīmēju ilustrācijas. Atbildu uz telefona zvaniem. Esmu laimīga tādā ļoti vienkāršā, ikdienišķā veidā.
Vēl esmu pilnīgi samīlējusies šajā mūzikā. Klausos to skaļi. Nevienam jau netraucē.
|