| Dārzs, cilvēki, skaistums, skumjas |
[16 May 2008|11:04pm] |
Pavasaris Parkā ir tik ļoti skaists. Vēss, maigs, smaržīgs. Ir tik skaisti, ka sāk sāpēt. Tagad zied ābeles un ceriņi, un kastaņi arī, vietām vēl ievas pilnos ziedos. Un viss reizē smaržo. Silti gan nav. Staigāju pa takām, rokas kabatās sabāzusi, skatos un skatos, man šķiet, ka pavasaris vēl nekad nav bijis tik skaists. Tā es katru gadu domāju. Katru gadu arī pierakstu, ka ir visskaistākais pavasaris.
Tikai vēl arvien sāp viss, kas ziemā noticis, visi lielie zaudējumi. Pagaidām nekas īpaši vieglāk nekļūst. Man visu laiku ir skumji. Tas nepāriet. Tā jau es, protams, kustos un visu ko daru. Taisu atkal izstādi. Šodien Parka ābeļdārzā nobildēju pirmos cilvēkus. Tie tā kā varētu būt Ādams un Ieva. Plikus bildēju. Es pat nesaprotu, kā viņi tā piekrita. Staigāja pliki pa visu lielo zāli starp ābelēm, un es briesmīgi uztraucos, vai bildes sanāks. Šķiet, ka sanāca. Ne jau tā, ka kaut kas pārpasaulīgi ģeniāls būtu, bet ir viss, ko vajadzēja. Ir dārzs, ir ābeles un ir divi cilvēki. Tas varētu būt pasaules pirmais dārzs un pirmie divi cilvēki. Saldi jau tas izskatās, bet gan kopā ar pārējo izstādi tas saldums izlīdzināsies.
Es turpinu kustēties. Tas ir svarīgi. Katru dienu nodzīvot rūpīgi no sākuma līdz beigām. Neizniekot. Paspēt pamanīt pavasari. Paspēt sakārtot māju. Paspēt izdarīt darbus. Paspēt būt kopā ar citiem cilvēkiem. Pašlaik man sevi jādisciplinē, tikai tā es tieku galā ar skumjām.
|
|