|
[26 Oct 2007|09:41pm] |
Rīt iešu uz draudzenes kāzām. Viņa ir mana draudzene vēl no Rozentālskolas laikiem. Laba draudzene. Kādu laiku viņa bija man vistuvākais cilvēks. Viņai es izstāstīju savu skolas laika vislielāko noslēpumu, un viņa mani saprata.
Pa visu lielo Atmodas laiku burzmu kādā brīdī viņa kļuva arī par manu krustmāti. Un vēlāk vēlreiz viņa bija man krustmāte arī saņemot iestiprināšanu. Viņa turēja rokas man uz pleciem kristību brīdi un tad, kad saņēmu Svēto Garu. Mēs kopā braucām uz Tezē pasākumu Vīnē. Mums toreiz bija piecpadsmit gadi. Kopā gājām svētceļojumos uz Aglonu. Kopā strādājām bērnu namā.
Tagad es viņu satieku reti. Tomēr katru reizi, kad esmu ar viņu kaut vai tikai īsu brīdi, man kļūst silti, labi un viegli. Mana krustmāte. Mana draudzene.
Lūk, un rīt viņai ir kāzas, un es droši vien baznīcā no aizkustinājuma raudāšu visu ceremoniju tāpat kā tas bija Annuškas kāzās un man būs kauns par raudāšanu.
Sataisīju draudzenei dāvaniņu, uzzīmēju kartiņu, bet, apsveikumu rakstot, ielaidu tekstā kļūdu, kaut kā neveikli mēģināju to noslēpt, tagad kartiņai paša vidū melnas švīkas. Gribēju jau sākt visu no sakuma, bet tad pārdomāju. Atcerējos, ka draudzene man kristībās uzdāvināja lūgšanu grāmatiņu, un pirmajā lapā viņa bija ierakstījusi datumu, bet laikam bija kaut ko sajaukusi un kļūdu aizlīmējusi ar mazu papīra gabaliņu. Man tā grāmatiņa ir arī tagad. Īsta katoļu lūgšanu rokasgrāmata, kur ir viss, sākot Tēvreizi un beidzot ar psalmiem, kas tiek dziedāti bērēs.
Laiku pa laikam es atšķiru lūgšanu grāmatiņas pašu sākumu un pieskaros mazajam papīra gabaliņam, zem kura slēpjas kāda man nezināma kļūda. Papīrītis izskatās neveikli un mīļi. Pa virsu ir rakstīts mans kristītais vārds, dzimšanas gads un datums, kad mani kristīja. Grāmatiņā vēl arvien starp lapām ir ielikta bildīte ar draudzenes rakstītu apsveikumu - svētā Franciska lūgšanu "Kungs, dari mani par miera nesēju..." Viss glīti uzrakstīts draudzenes slīpajā, skaidrajā rokrakstā. Skatoties uz viņas rakstītajiem vārdiem un jo īpaši uz to neveikli pielīmēto papīriņu, es vienmēr sajūtu lielu aizkustinājumu. Par draudzeni un arī par sevi. Par laiku. Par to, ka mēs bijām bērni un tad izaugām. Par Dievu. Par to, ka kaut kas mainās un kaut kas paliek vienmēr tāds pats kā bijis.
Es nepārrakstīju savu apsveikumu. Gribu to dāvināt viņai tādu, kāds tas ir - ar visu kļūdu. Viņa sapratīs.
|
|