| Skaistule |
[12 May 2007|09:19pm] |
Sēžu tu pustumsā pie datora, klusītiņām iemalkoju šampanieti un esmu skaista. Tā pa īstam skaista. Gandrīz kā Agnese Zeltiņa. Esmu skaistule pustumsā. Neviens manu skaistumu šobrīd neredz, bet es gluži vai staroju. Visi mani skaistuma stari saiet datora monitorā, no turienes tiem būtu jānonāk cibā.
Man šodien bija jābildējas vienai kataloga bildei, un tad nu es izmantoju izdevību, ka dzīvoju vienā mājā ar stilisti un fotogrāfu un ļāvos viņu profesionālajai darbībai. Man ļoti patika, kā stiliste taisīja man miekapu. Jutos tā svarīgi un pacilāti, tas process ir gandrīz kā pie ārsta - tik nopietni, lēni, rūpīgi. Visi tie noslēpumainie krēmiņi, kastītes, otiņas, birstītes, pūderi - katram sava smarža, sava krāsa. Stiliste man iekāra ausīs gaiši sārtus gliemežvāku auskarus, un tad es biju gatava - skaista. Fotografēties gan man tik labi nepatika. Es šausmīgi saspringstu pie foto kameru parādīšanās (no filmēšanās gan man nav bail), uzreiz man aizmirstas, ka esmu skaistule, acis sāk asarot, nezinu kā smaidīt, ko darīt. Bet beigās viss bija labi - bildes ir skaistas. Tā nu es te tagad sēžu, negribu vēl tīrīt meikapu nost, lai jau vēl paliek brīdi tas skaistums.
Parasti es nejūtos nekāda skaistule. Drīzāk tāda ļoti parasta, iepelēka, iebrūna. Man patīk brūnas drēbes un viss tāds vienkāršs, saskanīgs, no rotaslietām es nogurstu, man šķiet, ka man viss sāk sāpēt, ja auskari ir mazliet lielāki par divām mazām podziņām. Un vispār, jā, dažreiz man sevi ir līdz asarām žēl par nenotikušu skaistumu. Jo varētu jau es saņemties, sakārtot garderobi, nēsāt rotas, meikapot sevi tā pamatīgāk. Bet es kaut kā nevaru. Man šķiet, ka visas tās jaunās, smukās drēbes ātri saplok un sanīkst, tik daudz naudas un spēku aiziet drēbēm un skaistumam, un tas visu laiku nīkst laukā un beidzas.
Nē, bet vipār es jūtos labi. Es sev patīku, lai gan zinu, ka esmu tāda ļoti vienkārša skaistule. Man patīk mans ķermenis, tas ir tāds smuki novingrots, gluds un stingrs, es nekad vēl neesmu tik labi izskatījusies kā tagad savos agrīnajos trīsdesmit. Esmu mierā ar saviem īsajiem matiem, man ļoti patīk savi pleci un rokas, es esmu viegla, maza, ātra. Man patīk kustēties un dejot, un dejojot es vienmēr jūtos skaista un laimīga. Tikai tas viss ir tik gaistoši, tik trausli. Tepat ir arī neglītums, pietūkuši plakstiņi, nogurums, bailes būt vecai un izmisušai. Viss kopā. Skaistais un baisais.
Ir jau labi. Es tik un tā esmu skaistule. Šovakar un vispār.
|
|