|
[13 Nov 2006|10:01pm] |
Pārkrāsoju istabā sienas, logu rāmjus, pārstumdīju mēbeles, tagad lieku atkal grāmatas plauktos, mēģinu sakārtot visus tos sīkos kosmētikas nieciņus, kastītes, Dievmātes bildītes, pierakstu klades, kartiņas, nagu lakas — lietas, kas kopā ar mani dzīvo vienā istabā. Izmetu daudz visādus niekus, apnikušus krāmus, papīrus. Izstūmu no istabas arī rakstāmgaldu. Tagad tā būs istaba tikai gulēšanai, atpūtai, lasīšanai un sevis sapucēšanai. Darbiem būs cita istaba. Man vajag vairāk vietas, vairāk gaisa, vairāk gaismas.
Tagad sēžu samulsusi pa vidu visam pārmaiņu juceklim, nevaru saprast, kur lai liek vēl dažas mantas, vislabprātāk pārbīdītu sienas, lai telpas kļūtu plašākas. Vēl es nevaru izdomātu, ko karināt pie svaigi krāsotajām sienām. Visas Z-Suņa gleznas esmu sakrāmējusi darbnīcas stūrī, lai ir prom no acīm, kamēr pavisam droši pierodam dzīvot viens bez otra. Pagaidām manā istabā karājas tikai viena manis pašas glezna — "Svētās sirdis" ar Jēzu, Mariju un pieneņpūkām. Man ir vēl viens kandidāts karināšanai pie sienas — A4 formāta lapiņa ar Tokijas Subway shēmu. Dienā, kad braucu projām no Tokijas, palūdzu, lai Spensers man to atdod. Shēma bija mūs uzticami pavadījusi visos krustu šķērsu pārbraucienos pa milzīgo pilsētu. Uz shēmas ir dažas laipnu japāņu pierakstītas norādes, kur mums būtu vēlams doties, un kā atkal tikt mājās. Nekā jau tāda tajā shēmā nav, tikai krāsaina lapiņa ar nobružātām locījumu vietām, bet man šķiet, ka tā ir dārgumu salas karte. Varbūt atkal kādreiz būs kā toreiz, kopā ar karti un Spenseru dauzoties pa Tokiju, braukājot dunošos pazemes vilcienos te uz vienu te otru pusi, neko nedomājot, tikai klīstot, kur acis un karte rāda. Tagad shēma ir relikvija, kas pelnījusi ierāmēšanu un svinīgu piekāršanu uz spoži baltas, nesen krāsotas sienas līdzās "Svētajām sirdīm". Mani dārgumi, lietas, ar kurām kopā dzīvoju.
|
|