|
[22 Sep 2006|11:17am] |
|
Savelku sev apkārt Japānas atmiņas kā biezu segu, sēžu milzīgā kokonā un nelienu laukā. Klausos Lost in translation soundtraku, vakar arī skatījos filmu, baigi dīvaini. Ar mani tur tā filma notika. Pa īstam. Tagad zinu, ka var būt tā, ka cilvēks pēkšņi nonāk stāstā vai filmā un tad tas viss ar tevi gluži vienkārši notiek, gribi tu vai nē. Pēc tam tev jāsēžas lidmašīnā un jādodas mājās, un jāsāk dzīvot tā kā parasti. Bet vairs nesanāk. Varbūt pēc laika.
|
|