|
[09 Aug 2006|08:14pm] |
Māsa dzīve, tu šobrīdd esi tik laba pret mani, ka es pat nezinu, kā man šajā labumā pastavēt. Jo es esmu tik loti pieradusi pie skumjām un melanholijas, ka prieks man skiet dīvains un nepieejams.
Mans laboratorijas darbs aug. Tas izskatās peec sēnēm un tārpiem, un ir skaists un smieklīgs. Shis vareetu buut visdīvainākais no visiem maniem darbiem. Nekādas skumjas, nakādas pārpasaulīgas sāpes. Tagad būs prieks, joki un sēnes un tārpi. Tagad būs puiši un maigums, vasara, smiltis, jūra, siltums, vieglums. Es jau sen ko tādu biju pelnījusi.
|
|