|
[28 Jun 2006|09:28am] |
Vectētiņš vakar performēja! Aizbēga no mājām! Gadu nebija izgājis no dzīvokļa, un tad pēkšņi ņēmis un aizbēdzis. Viņam augustā būs deviņdesmit divi gadi, un ar to veselību tā ir kā ir. Galvenokārt viņš guļ gultā un klausās radio, palasa "Latvijas avīzi", vakaros skatās "Panorāmu". Pāris reizes dienā pieceļas, pastaigā ap galdu dzīvojamā istabā, līdz tualetei arī pats tiek, pats var ēst, var ar viesiem pasēdēt pie galda un iemest kādu glāzīti, un omīti var sabārt un izkomandēt kā jau savu vienīgo kareivi. Manuprāt, vectētiņš ar dzīvi tiek galā visai labi, jo īpaši ņemot vērā to, ka deviņdesmit divu gadu vecumā lielākā daļa cilvēku vispār vairs nav šaisaulē satiekami. Bet jau kādus desmit gadus viņš baida omīti, bērnus un mazbērnus ar to, ka ies un noslīcināsies Daugavā. Tāpēc, ka viņa vienmēr tik stiprais un uzticamais ķermenis ir viņu tik ļoti pievīlis - kļuvis vārgs, nolietots un nepaklausīgs, sācis sāpēt un slimot. Dūša vectētiņam ir kā jaunībā, un, kad viesistabā ar ciemiņiem iztukšota kāda balzama glāzīte, viņš atkal klaigā skaļāk pa visiem.
Nu lūk, un tad nu vienu rītu vectētiņš pieceļas no gultas, paņem piecus latus, pasaka omītei, ka iet uz veikalu pēc paniņām, pastumj viņu malā, kad viņa mēģina stāties priekšā durvīm, un aiziet. Un pazūd. Nenāk vairs mājās. Omīte zvana dēliem, lai tie brauc vectētiņu meklēt. Pēc vairāku stundu meklējumiem, apskraidījis Ķengaraga veikalus, izstaigājis Daugavmalu un tuvējo māju pagalmus, tēta brālis pamana ātrās palīdzības mašīnu un vectētiņu. Viņš esot apmaldījies. Kaut kur ne tur aizklīdis, nokritis, sasities, cilvēki izsaukuši ātros. Labi cilvēki patiešām, paldies, ka izsauca ātros. Vectētiņam nekas nekaiš, asinsspiediens esot kā jaunam zēnam, nekādu savainojumu nav, tikai savas mājas adresi neesot varējis atcerēties, tāpēc ātrie nezinājuši, kur viņu likt. Labi, ka tēta brālis viņu tieši laikā pamanīja. Aizveda mājās, nomierināja omīti.
Bet ko lai mēs tagad iesākam? Piesiet vectētiņu pie gultas vai?
Un vēl mani uztrauc tas, kāds gan vecumā varētu būt mans tētis. Viņām tas performera trakums ir vēl daudz izteiktāks kā vectētiņam.
|
|