| Dzīve muižā. XXI gadsimts. |
[14 Jun 2006|10:02am] |
Vasara pilnā plaukumā. Gar muižu jau no paša rīta rūcinās zāles pļāvējs, bieza, tumša zāles un eļļas smaka kāpj mājā iekšā pa visiem logiem. Traktors skraida no pagalma uz lauku, no lauka uz pagalmu, ved baļķus, dēļus, pagales. Tas viss būs Jāņu ugunskuram.
Bet kamēr es te istabā klabinu e-pastus, man aiz loga divas seksīgas meitenes īsos šortiņos krāso nojumes jumtu. Viena sēž jāteniski uz pašas jumta kores un ar lielu otu šķiež brūnu krāsu uz visām pusēm. Otra meitene pļāpā pa mobilo. Vēl aiz loga ir liels mocis. Uz tā tūlīt uzsēdīsies omulīgs vācietis un aiztrauksies Kurzemes ceļos.
Tikmēr es nepacietīgi gaidu ierodamies virtuves komandu, lai beidzot tiktu pie brokastīm. Man, lūdzu, karstamizi ar šampinjoniem un salātus. Kafiju ar pienu.
Un tad jau būs liela diena, darbi, iešanas un nākšanas. Patiesībā jau kopš vacās muižas laikiem nekas daudz nav mainījies, tā pati rosīšanās, tikai izzuduši visādi tur spriguļi un abras, tagad ir trimmeri un motorzāģi, un dīzelis un benzīns. Mazliet citas smaržas. Citādi viss ir gandrīz pa vecam. Un dators stāv tajā istabā, kurā kādreiz bija muižkunga darba kabinets.
|
|
|
[14 Jun 2006|01:45pm] |
Vakar biju Rīgā, darbojos, kārtoju svarīgas lietas, pirku vasaras kleitas. Vēl es gribēju nopirkt grāmatas arī, divas reizes iegāju grāmatu veikalā, bet neko nespēju izvēlēties. Man visu gribas. Visas grāmatas. Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem. Pat tās grāmatas, kuras man jau ir. Vakar bija tā, ka staigāju gar plauktiem, taustīju vāciņus, lasīju anotācijas, cilāju vieglākas grāmatas un smagākas, un nespēju izšķirties. Kādas desmit grāmatas man gribējās pilnīgi neizturami, bet naudas sanāca tikai vienai vai divām, un tā, ziniet, ir izsmalcināta spīdzināšana - izvēlies nu no desmit grāmatām vienu! Neizvēlējos neko. Es tā nevaru.
Vasarā vajag īpašas grāmatas. Vasara garšo pēc tā, kas šajā laikā tiek lasīts. Ziemā tā nav. Var lasīt visu, un nekādas garšas tas neietekmē. Bet vasaras lasīšana ir pavisam citāda, tā ir smalka un trausla būšana. Var gadīties, ka kaut ko nespēj palasīt un viss, kaut arī tā ir laba un vajadzīga un visnotaļ cienījama grāmata, bet nu neiet iekšā tas teksts un cauri. Vai arī pēkšņi ar pārsteidzošu vieglumu un prieku izlasi kaut ko, kas vienmēr šķitis pārāk sarežģīts, un brīnies, kā visam esi tik ļoti dzīvojis līdzi, gluži vai pats pārvērties par grāmatu. Vēl dažkārt gadās, ka pēkšņi viss sakrīt - laika apstākļi, diennakts stunda, mirkļa noskaņa un izlasītie vārdi - un tad notiek kaut kas brīnumains un smalks, grāmata saplūst ar vasaru, ar laiku, ar tevi pašu un pat pēc gariem, tumšiem ziemas mēnešiem pēkšņi atceries - jā, tā bija tā vasara, kad lasīji tieši to grāmatu.
Bet man nu laikam vajadzēs pagaidām izlīdzēties ar noputējušu klasiku un paslepus darbiniekiem nočieptiem Avon kosmētikas katalogiem. Un mana vasara garšos pēc Moema, Golsverzija, Hemingveja un antioksidējošiem nakts krēmiem.
Dārgais cibiņ, ko tu lasi vasarā?
|
|