|
[27 May 2006|04:06am] |
|
Visa nakts pagāja tējas ceremonijā. Tagad putni dzied, saule aust, un es beidzot došos gulēt. Tējas dzeršana ir brīnums. Jā tieši tāda īsta, svinīga, rutāla tējas dzeršana. Un dīvaini, ka šāda ceremonija spēj pārveidot pasauli. Šorīt viss ir citādi kā vakar vakarā, kad tējkanna pirmo reizi tika uzlikta uz uguns.
|
|
|
[27 May 2006|12:59pm] |
Es gribētu tējas ceremoniju reizi nedēļā. Tas ir kaut kas brīnumains. Kā vingrošana + psihoterapija + meditācija. Un mazliet kā bučošanās arī.
Un vēl es atkal gribētu dziedāt korī. Īstā latviešu korī. Es būtu atkal pirmais alts un mācītos visas tās mesas un latviešu tautasdziesmas visādās apdarēs. Koncertā stāvētu uz skatuves baltā blūzē, melnos svārciņos pāri celim un kurpēs uz šausmīgi augstiem papēžiem. Dziesmusvētkos būt par vienu tūkstošdaļu no kopkora. Puķu vainagam smaržojot, dziedātu Jāņu nakti. Tikai nedomājiet, ka es kaut ko idealizēju, es ļoti labi zinu, kā tās vainags spiež galvu, un puķu kāti dursta pieri ar katru nākošo stundu arvien stiprāk. Tik un tā es tagad gribētu atkal to visu.
Un vēl arī tējas ceremoniju.
|
|