|
[17 May 2006|09:15am] |
Vakar vēlu vakarā, braucot paziņu mašīnā, dzirdēju pārpasaulīgi skaistu mūziku. Kaut kas no Indijas. Nenormāli skaistas skaņas. Prasīju paziņām, kas tas tāds ir, viņi sāka skaidrot, bet es tā arī īsti nesapratu. Viņi minēja kaut kādus indiešu dievus, lūgšanas, mantras, bet es pat īsti nespēju klausīties, ko viņi saka, jo ausis dzirdēja tikai to mūziku. Paziņas prasīja, vai gribu, lai viņi man to disku pārraksta. Es uzreiz pārbijos, sakautrējos, likās, ka tā jau tikai tāda pieklājība, kā viņi man to disku pēc tam atgādās, un vispār tas viss ir tik sarežģīti. Neteicu, ka nevajag, bet arī neuzstāju, lai pārraksta. Tikai klausījos un klausījos. Visu to laiku, kamēr no centra braucām uz Pārdaugavu. Tālu tas nav. Vismaz šai mūzikas tas bija pārāk īss laiciņš. Tik vien kā divus gabalus noklausījos. Bet nu tiešām pārpasaulīgs skaistums.
Šausmīgi žēl, ka man nav tā mūzika. Bet varbūt tā arī labāk. Citādi klausītos visu laiku, pierastu, beigās vēl apriebtos.
Vienmēr ir labi zināt, ka kaut kur ir tādas skaņas, nepieejams, bet reiz dzirdētas. Sapnis, vīzija, noslēpums. Varbūt kādreiz atkal izdzirdēšu kādā svešā mašīnā, vēlu vakarā braucot pa pilsētu.
|
|