|
[24 Apr 2006|11:57pm] |
Svētdienas vakarā, lēkšojot pa pilsētu ar puķu pušķi rokās, satiku pašā Rīgas centrā divus jaukus, labu laiku neredzētus puišus. Sasveicinājāmies, pārmijām dažus teikumus. Saule spīdēja, puiši izskatījās priecīgi un svētdienīgi laiski. Smaidījām, pasmējāmies, un tad es viņiem aiz muguras pamanīju cilvēku, kas nometies ceļos pie Brīvības pieminekļa lūdzās. Pie tās sētas, kas tur tagad restaurācijas laikā uzslieta. Tā vienkārši lūdzās. Uz ceļiem kā baznīcā. Un es gandrīz nobijos. Ne tādēļ, ka man šis cilvēks liktos traks. Drīzāk tāpēc, ka man šķita gandrīz pilnīgi normāli un nebūt ne neiespējami, ka kāds metas ceļos ielas vidū un lūdzas. Un kādēļ tad ne pie Brīvības pieminekļa? Tā taču svēta vieta. Kāpēc tā nav parasta lieta, ka kāds lūdzas pie Brīvības pieminekļa?
Nobijos tādēļ, ka sajutu lielu līdzpārdzīvojumu. Tāpēc, ka pati sevi sajutu kā tādu dīvaini, kas varētu klīst apkārt skaļi dziedot garīgas dziesmas un lūdzoties pilsētas ielās. Esmu viens no viņiem. Tikai lūdzos un dziedu pavisam klusītiņām.
|
|