|
Pasaules sirdī izskatās pavisam vienkārši. Tur ir kalni un klintis, akmeņi asām šķautnēm, sarkanīga augsne.
Vīnogulāji gaida pavasari, zeme ir pielijusi un slapja, uz ceļiem peļķes, no rītiem ūdens sasalis ledū, krūmos šūpojas pērnie granātāboli, savītuši un brūni. Dienas vidū, ejot pļavām pāri uz Parādīšanās kalna pusi, var satikt ganu ar aitu baru. Viņš smaida, kaut ko saka, pamāj. Vējš joņo kā traks, bez cepures un cimdiem būtu ļoti auksti. Aitas blēj.
Mākoņi un migla brīžiem aizsedz kalnus, miglā pazūd Krusta kalna galotne, bet skaidrā laikā var redzēt, ka tālumā gar horizontu kalni klājas cits citam pāri kārtu kārtām.
Ciematā ir dažas ielas, desmitiem sīku suvenīru bodīšu, kurās plaukti pilni ar Dievmātes un Jēzus statujām, piekariņiem un medaljoniem, stendos ar ielu malām vējš dancina stikla, plastmasas un koka rožukroņus. Ir kafejnīcas un picērijas, viesu mājas svētceļniekiem. Nostāk no ielām, piespiedušās kalnu sāniem, slēpjas kopienu mājas, kurās mitinās garīdznieki, klosterbrāļi un māsas, svētceļnieki, miera un patvēruma meklētāji.
( vēl )
|