|
[14 Feb 2006|03:08pm] |
Tas bija nenormāli skaisti. Tā, it kā notiktu kaut kas pārdabisks un milzīgs. Ejot pa Barona ielu un runājoties ar Klāru pa telefonu. Tajā brīdī, kad viņa man saka: "Pirmais bērns tomēr nomira, bet pēc tam piedzima otrs dēls, un tas bija ķēniņš Zālamans." Un acumirklī līdz pašai sirdij aizskrien apjausma par nežēlību un žēlastību, par iespējamām sakarībām haosā un nejaušībās, un visā šaušalīgajā pasaules nežēlībā. Kāpēc tam pirmajam bērnam vajadzēja mirt, Dāvids taču raudāja, lūdzās un cerēja, bet tik un tā... un tad piedzima vēl viens dēls, un tas bija dižais ķēniņš Zālamans.
Tā dažreiz notiek - tu kaut ko pēkšņi saproti, apjaut, un tas ir tik stipri, ka sāk sāpēt. Viss sāp. Un ir tik spēcīgi, ka uz brīdi paliec bez elpas. Un tad, tajā pašā sekundē, kad Klāra saka - tas bija ķēniņš Zālamans, tieši tajā brīdī es paskatos augšup debesīs un ieraugu putnus. Balti putni lido kāsī. Laikam gulbji. Lieli putni. Un pat ja tās būtu bijušas kaut vai visnecilākās zosis, tas tik un tā bija nenormāli skaisti. Apmākušās debesis, baltu putnu kāsis, snieg sniegs. Putni lido sniegā. Nekad vēl neko tādu nebiju redzējusi.
Brīnums.
|
|