|
[31 Jan 2006|11:40pm] |
Tā kādreiz bija skolas laikos, kad negribējās iet gulēt tādēļ, ka negribējās rītdienu. Nevis tāpēc, ka rītdienā būtu gaidāmi kādi īpaši pārbaudījumi, bet vienkārši nebija spēka atkal sākt visu to celšanos, darbošanos, ņemšanos. Tā man ir šovakar atkal. Varētu tā sēdēt un sēdēt, un lai tas jaukais gulētiešanas brīdis būtu vēl priekšā, nevis jau garām. Jo tikko es aizmigšu, tā rītdiena tūlīt būs klāt un būs atkal jārikšo pa dzīvi uz priekšu uz ātrumu un izturību.
Nekas. Pagulēs un pāries. Arlabunakti.
Arlabunakti, janvāri.
|
|