|
[15 Nov 2005|10:55pm] |
Mājās nākot, mēnesgaisma ir koši zila, stipra, bet koki melni, viss kā romantiska glezna. Ai, ir tik dīvains laiks. Gribētu sevi izdzīt no dzīves centra, aizmirst savu lepnību, vēlēšanos patikt, koķetēšanu un ņemšanos ar niekiem. Tie brīži, kad izdodas sevi piemirst, ir tik labi.
Labprāt jums izstāstītu kādu jocīgu notikumu, parunātos par mākslu un kultūru, bet šobrīd daudz vairāk man ir kas cits. Tās cīņas ar sevi, lūgšanas, trauksme, ilgošanās. Virpuļi un mutuļi, tad pēkšņi - klajums, migla, gabaliņš tuksneša, alas, akmeņi. Ir skaisti arī tā kā tagad, tikai to grūti izstāstīt. Tās ir bezvārdu lietas. Laikam dvēsele aug. Tā, ka kauli brakšķ.
|
|