| Svētdienas rīta kafija |
[06 Nov 2005|09:57am] |
Tādā labā brīdī kā šis noteikti ir vērts kaut ko pierakstīt. Lai neaizmirstas mirkļa jaukums.
Visjaukāk ir rītos atļauties mazliet palasīt. Pamosties, sagādāt sev krietnu krūzi kafijas ar pienu, ielīst atkal zem deķa un lasīt. Rītos viss lasās tik skaidri un spilgti, vārdi mirdz, un man šķiet, ka es visu saprotu. Pat vairāk kā to, kas rakstīts grāmatā. Saprotu, kā sasienas kopā dzīves sīkie mirkļi, kā laiks vibrē, kā gaisma kustas. Lasītais vairs nav tikai teksts, tā drīzāk ir sajūta, kas palēnām aug, pārņemt rītu, istabu, logā ierāmētās debesis un kokus. Stāsts ir šeit, ieaudzis manā dienā un līdz pašam vakaram dienai būs stāsta garša.
Tā bija kādreiz bērnībā, kad stāsti pilnībā saplūda ar dzīvi, un es biju pati visās grāmatās iekšā. Tagad tādu saplūšanu piedzīvoju reti. Laikam kļūstu nejūtīgāka vai arī grāmatas tagad citas. Tomēr dažreiz viss atkal sakrīt - grāmata un laiks un es pati - un dzīve piepildās ar stāstu.
Un tad vēl tas lieliskais pelēkums un slapjums laukā, biju jau sailgojusies pēc kā tāda. Vajag vienu brīdi kārtīgu novembri ar visu lietu un biezo krēslu. Nezinu, kāpēc tādu vajag, bet jūtu, ka sidrs grib ko pelēku. Tādā pelēkumā visas grāmatas arī kļūst košākas.
|
|
| Gudr 6,12-16 |
[06 Nov 2005|10:30pm] |
"Gudrība ir skaidra un mūžam nevīstoša, un tiem, kas viņu mīl, ir viegli saredzama, un atrodama tiem, kas viņu meklē. Viņa iziet pretī tiem, kas viņu meklē, kas pēc viņas ilgojas, lai tiem jau iepriekš ļautu sevi pazīt. Kas viņas dēļ ir nomodā līdz ar gaismu, tam nebūs jāpūlas, jo viņu atradīs sēžam pie savām durvīm. Domāt par viņu - tas ir saprāta briedums, un, kas viņas dēļ ir nomodā, drīz būs bez bēdām. Jo viņa pati staigā apkārt, meklēdama tos, kas viņas cienīgi, un draudzīgi atklājas viņiem ceļā, un atbalsta ikvienu viņu nodomu."
Šo šodien lasa baznīcā. Manuprāt, gluži vai neticami skaists teksts. Lai arī es to īsti nesaprotu. Tomēr man patīk iztēloties, ka gudrība ir kaut kas, ko es varētu atrast pie savām durvīm, ja vien man pietiktu gribasspēka viņas dēļ pietiekami agri piecelties. Vai arī tā nāktu man pretī, meklēdama cienīgos, un varbūt pēkšņi izradītos, ka arī es... bet nē, tas lai paliek gudrības ziņā.
|
|