|
[11 Oct 2005|09:44pm] |
|
Vai tā ir vecuma pazīme, ka patīk laukos? Tiku projām no pilsētas un uzreiz nomierinājos. Aizgāju līdz Malai, paskatījos uz ieleju, pārgāja viss trakums, dusmas un vēlēšanās piekaut pasauli. Parks pašlaik ir brīnišķīgs. Gaisma gan vairs nav tāda kā vasarā, var pamanīt, ka ēnas garākas un gaisam cits sastāvs. Ir silti un labi, un skaisti, bet reizē ir arī tā dīvaini un sajūtas mulst. Mārtiņrozes pie muižas zied kā kā tumši sarkani mutuļi, dārzā vēl ir puķuzirnīši un pļavā pienenes. Un parkā krāsainas lapas un tumšas pīlādžogas. Vēl sisina sienāži un putni klaigā. Birst āboli, kastaņi, zīles. Viss reizē - pavasaris, vasara, rudens. Sajūtas saka, ka ziema arī ir tepat. Muižas istabu stūros krājas aukstums. Tas īstais, stiprais ziemas aukstums.
|
|