|
[28 Sep 2005|09:48pm] |
|
Ābolu trakums, pakrūtē uztraukums, mokoši sapņi, ir neganti skaists rudens, nespēju noticēt ļaunajai vēstij, tomēr vēl arvien esmu tepat un ļoti dzīva, brīžiem ļoti laimīga, bet uztraucos tik un tā vienlaicīgi par sīkumiem un arī par būtisko, kaut arī ļaunā vēsts, tā nemaz nav man, ar mani ir viss labi, un šis nav nesanācis dzejolis, šis ir tāpēc, ka visa ir tik daudz, tikai ne laika.
|
|