|
[17 Aug 2005|11:00am] |
Vēl neesmu atpakaļ. Vēl esmu ceļā kaut kur starp Ludzu un Aglonu. Vēl esmu Aglonā naktī, gaidot rītu, dziedot dziesmas, dejojot, lūdzot, vēl jūtu rokās siltu sveces liesmiņu, vēl lietus līst, vēl nekas nav beidzies. Grūti atgriezties.
Varbūt vēlāk varēšu uzrakstīt kādus gabaliņus no visa. Tagad vēl nevaru. Viss ir tik stipri, ka nevaru atrast ne sākumu, ne baigas kādam atsevišķam stāstam. Šis bija ļoti stiprs svētceļojums, un svētki bija lieli. Un ticiet man, ka tie nav tie svētki, kurus var redzēt tv. Es tik ļoti gribētu, kaut būtu iespējams parādīt to, kā ir patiesībā. Bet to var piedzīvot tikai katrs pats nostaigājot garos svētceļojuma kilometrus, mirkstot lietū, salstot vējā, apdedzinoties saulē, un lūdzoties stundu pēc stundas, nespēkā turoties ceļabiedriem pie rokas, citam citu stiepjot uz priekšu, lūdzoties, lūdzoties, lūdzoties. Un viss ir tik vienkārši: ir tikai ceļš, izturība, atpūta, silta tēja, silts ēdiens, jumts virs galvas, un atkal ceļš. Un vēl ir milzīgs prieks. Tāda visaptveroša laimes sajūta, kādu nekur citur neesmu piedzīvojusi. Vēl ir mīlestība. Ceļā ir tik viegli mīlēt un ļauties mīlestībai, nebaidīties.
Tagad jāvar paturēt sevī ceļa sajūtu. Vienkāršību un pazemību. Paļāvību. Prieku.
To, kas lielāks par vārdiem.
Ai, grūti pateikt, kā tas viss ir. Bet man ļoti gribas jums visiem vēlēt kādreiz piedzīvot savu svētceļojumu. Ar visu lietu, vētru, sauli, karstumu un aukstumu.
|
|