| Acis ciet |
[04 Aug 2005|04:25pm] |
Aizsiet acis, ieslēgt mūziku, pagaidīt, kamēr tumsa kļūst tīkama, pāriet nedrošība, neveiklums un kauns, un tad melnais dziļums sāk gaist un viss sakustās. Ķermenis kļūst par vilni, par vēju, vaboli, stārķi, tas lēkā un kratās, raustās, plūst kā ūdens, šūpojas liesmās, gaudo un gavilē. Tad pēkšņi kājas saļogās, saļimst, ķermenis pieplok pie zemes, kaut kur dziļumā skan dobja dunoņa. Tad atkal traka vēja brāzma rauj augšup, met mākoņos iekšā; debesis vārās, maisās zils kopā ar baltu, sirds raujas uz priekšu, uz augšu. Un tad augums kļūst par lielu spēcīgu zvēru, kas skrien caur zaļu biežņu, izelpojot karstus garaiņus. Nagainas ķepas plēš zāli, muskuļi ritmiski saspringst un atslābst, acis skatās tieši tumsas biezumā iekšā.
Reiz atlido milzīgs, melns tauriņš pūkainiem spārniem. Tauriņš ir lielāks par mani, un mēs dejojam kā aizrautīgs pāris diskotēkā. Brīžiem es pati esmu tauriņš. Vēl nāk ķirzakas, vardes, suņi, zāle un skujas, un man jākļūst tādai, kā tie visi. Mans ķermenis to spēj. Tas šaudās uz visām pusēm neticami ātri, tad nomierinās, liecās un pats ap sevi virpuļo, izslienas taisni, sametas zigzagā, tad iztaisnojas un dejo. Un tā var ilgi. Nav ne noguruma, ne baiļu, ne kauna, ne tumsas, ne nedrošības. Tikai mūzikai pienāk beigas.
Atsiet lakatu, atvērt acis, apgulties, skatīties augšup debesīs, kā tur kustās mākoņi un putni. Tauriņi. Zemes nav, nekā nav - tikai tas, kas tur augšā virs galvas. Un ķermenis, piespiedis muguru zemei, elpo un pulsē sirdī un asinsvados.
|
|