|
[21 Jun 2005|06:14pm] |
Ai, ko es tur izrunājos, ka gribu, lai viss jau būtu cauri! Patiesībā man patīk. Sasodīts, kā patīk!
Patīk, ka sabrauc mākslinieki, ka viss sāk ņudzēt un ņirbēt, ka jādarbojas, jāņemas, jāmeklē pareizā lieluma pagales un akmeņi, jāķeksē ūdenszāles no dīķa. Patīk iedzert alu ar mazo Ibu un viņa melno biedru, runāt par dzīvi un mākslu. Patīk skatīties, kā kurators satrakojas, kad pazūd divi lietuvieši (vispār jau es arī satrakojos, bet vēl ceru, ka viss nokārtosies). Patīk, ka māja pilna, ka visi kaut ko dara.
Es taču visu ziemu gaidu, ka būs tā kā tagad. Par ko es tur Rīgā sūdzējos?
Vai, dies, vispār jau sidri tomēr kņudina nemiers. Par to, kā viss būs, vai nelīs briesmīgs lietus, vai visi dabūs savas pagales, akmeņus un ugunskurus. Bet kaut kam taču noteikti jāsanāk. Kaut nu tikai tie lietuvieši atrastos.
|
|