|
[09 Jun 2005|08:30am] |
Es ļoti labi saprotu pazudušā dēla vecāko brāli. Man vienmēr viņu ir bijis vairāk žēl kā to otru - jauno mantas izšķiedēju. Bieži es pati esmu skaļi brēkusi: "... bet tu man nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu!" Pēc tam sevi bargi rājusi, cīnījusies ar sevi un citiem un beigās visu piedevusi. Līdz nākamajai reizei.
Bet vakar pret vakarpusi es vēlreiz patiesi un no sirds piedodu mazajam mantas šķiedējam, un visas dusmas pāriet. Nē, nav nekādas vārdos izteiktas miera līgšanas. Es piekāpjos. Tētis arī. Nemaz jau nerunājot par mammu. Brālis tiek pie sava. Un pēkšņi visiem kļūst mierīgāk un labāk.
Es pat izmazgāju un izgludināju brālim smokinga kreklu. Bet viņš parādīja samontētos filmas fragmentus.
Šorīt viņš ieceļ taksometrā lielu čemodānu un aizbrauc. Mazais suņusēne.
|
|
| Etija Hilesuma |
[09 Jun 2005|10:09pm] |
Dienas paiet kopā ar Etiju. Viņa mani valdzina arvien vairāk. Tik aizrautīga un spoža. Ar savu aso prātu un pār visām sirds robežām pāri plūstošo sievišķību. Ar lielajām ilgām, apmulsumu un kritieniem. Ar to, cik ļoti viņa meklē. Un atrod Dievu. Palēnām. Pati.
Viņa dzīvo Amsterdamā. Viņa studē, daudz lasa, daudz raksta. Tas, ko viņa raksta ir dienasgrāmata. Pieraksti burtnīcās ar zilām līnijām. Viņa raksta par sevi, par to, ko lasa, par dzīvi, par laiku. Arī par Dievu. Tie ir pārsteidzoši teksti. Ļoti dzīvi, aizraujoši, atklāti. Etija ir ļoti mūsdienīga, viņa ir kaislīga, viņa mīl, viņa brīžiem mīl neprātīgi. Viņa ir jauns cilvēks, viņa grib dzīvot, viņa grib kādreiz rakstīt pa īstam - stāstus. Bet laiks ir briesmīgs.
Etiju nogalina koncentrācijas nometnē. Viņai ir divdesmit deviņi gadi. Viņa ir ebrejiete.
Pieraksti Etijas dienasgrāmatā top apmēram gada likā. Tad viņa pārtrauc rakstīt. Tas ir īsi pirms nokļūšanas koncentrācijas nometnē.
Nekad neesmu lasījusi kaut ko, kas tik ļoti precīzi parāda mūsdienu cilvēka sajūtas par Dievu. To, kurš it kā ir, bet iespējams arī, ka viņa nav, jo kā gan tādā pasaulē varētu būt Dievs?
Etijas Hilesumas dienasgrāmatas tekstus tagad lasa Dieva meklētāji. Kā brīnumainu liecību par to, kā cilvēka dvēsele piedzīvo atklāsmi un spēj atsaukties ļoti lielam aicinājuma. Turklāt Etija patiešām labi raksta.
|
|
|
[09 Jun 2005|11:58pm] |
|
Neiespējami aizmigt šovakar. Lakstīgalas trako.
|
|