|
[19 Apr 2005|09:01am] |
|
Pakausis sāp un spranda arī. Nevar būt, ka no vīna, laikam tomēr spilvens vainīgs. Bet bija vīns arī mazu drusciņ. Un daži viesi. Tik sen nebiju nevienu aicinājusi uz mājas viesībām. Bija Barbara un Klāra un daži mīļi radiņi. Vienpadsmitos vakarā gandrīz aizmigu uz dīvāna blakus Kaķisimusam. Kā agrāk pietika spēka draudzēties līdz rītam? Tagad uzreiz pēc Panorāmas laika sāk uzmākties domas par dūnu deķi un mīļo grāmatu.
|
|
|
[19 Apr 2005|10:47am] |
Oi, nu sāp un sāp. Un sajūta šausmīgi dusmīga. Mēģināju sevi dziedināt:
izgāju laukā pastaigāties - auksti un vējaini, bet spirdzinoši;
apēdu ļoti skābu mandarīnu - sāka sāpēt arī mute;
apēdu mazliet jogurta - nekādas reakcijas.
Un šitā tagad būs visu dienu?
|
|
|
[19 Apr 2005|10:48am] |
Vai dieniņās, un nupat es atcerējos, ka vakar neapsveicu dzimšanas dienā klases audzinātāju!
Pagājušo gadu mēs ar Annusku vedām viņai lielu puķi lielā podā. Braucām ar tramvaju no Centrāltirgus. Puķe podā visu ceļu draudīgi zvārojās, bet mēs tikām galā laimīgi. Skolā bija ļoti svarīga sapulce, tādēļ klases audzinātāja mums kādu brīdi bija jāgaida. Mēs stāvējām gaitenī un viss bija gandrīz tikpat svētsvinīgi baisi kā skolas laikos. Tad sapulce beidzās, mēs uzdāvinājām puķi un gājām prom. Man šķiet, ka tas bija pagājušajā pavasarī, bet pilnīgi droša par to neesmu. (Galva sāp vēl arvien).
Vēl es atceros citu pavasari, kad apsveicām klases audzinātāju mājās. Sēdējām dārzā zem ābelēm, vietām vēl bija sniegs, bet saule sildīja tik jauki, ka mēs varējām vilkt nost visas lielās jakas un staigāt džemperīšos.
Vairāk neko es neatceros. Kur palicis viss pārējais?
|
|