|
[31 Mar 2005|06:42pm] |
"Pneimonija?"
Veros dzeltenīgajā lapiņā un burtoju šo vārdu veselu stundu, nīkstot poliklīnikā pie rentgena kabineta durvīm. Šis vārds ir rakstīts lapiņā kā nosūtījuma iemesls. Ar visu jautājuma zīmi galā. Tas nozīmē, ka var būt un var arī nebūt.
"Pneimonija?" man pajautā dakterīte rentgena kabinetā. "Grūtniecība nav? Izģērbieties līdz viduklim".
Labi, ka es zinu kurā vidukļa galā jābildē pneimonija. Noģērbjos.
"Piespiediet krūtis, plecus, elkoņus pie stikla, galvu atbalstiet šeit!"
Tas ir tik dīvaini, ka mana iztēle aši izlec laukā no ķermeņa, lai paskatītos uz šo skatu no malas. Jā, vareni! Stāv sarkandegunains, izspūris un puspliks dīvainis piespiedies stiklam. Visādas svītriņas, plusiņi sazīmēti stiklā, krūtis saspiedušās plakanos plācenīšos, pleci tā nedabiski savilkti uz priekšu. Ha-hā. Pusplikais dīvainis ļoti grib klepot, bet valdās.
"Dziļi ieelpojiet un aizturiet elpu!"
Ieelpoju, aizturu, saprotu, ka tagad tas notiek. Man cauri skrien kaut kādi superstari un uzzīmē plaušas. Ar vai bez pneimonijas.
"Variet elpot."
Elpoju. Ģērbjos.
"Paldies."
Rīt būs bildīte.
|
|