|
[29 Dec 2004|09:44am] |
Bezgaumīgie sapņi iztulkojās paši no sevis - esmu slima. Tā vienkārši. Ar klepu, karstumu, visu maliņu sāpēšanu un tuvākajā nākotnē nojaušamām milzu iesnām. Tas laikam nozīmē, ka gada pavadīšanas svētku pasākumi ir atcelti. Nu nekas. Man jau vēl ir grāmatas, ciba, TV un šādi tādi kārumi. Kā arī divas garas darbadienas, no kurām mani neatbrīvotu pat dzeltenais drudzis.
Žēl jaungada nakti. Būtu braukusi uz laukiem, kurinājusi uguni, dzīvotos to nakti laukā, salā, sniegā, zem zvaigznēm. Varbūt vēl saņemšos. Vismaz aizbraukt līdz tiem laukiem. Kaut vai krāsnī sakurt uguni. Pie krāsns jau var arī zem deķa sēdēt. Un tēju gan jau man kāds pienestu. Būs labi. Nevaru iedomāties piemērotāku šī gada pavadīšanu kā slimīgā, nīkulīgā noskaņojumā, mazliet vientulīgi un apvainoti. Šis vecais, šķībais, līkais, greizais gads būtu to pelnījis. Labi, labi, ir jau bijuši arī savi labumi. Protams. Uz tiem tad arī turpmāk ceru.
|
|