|
[26 Dec 2004|12:51am] |
Visu vakaru kaut kas pie sevis dungojas. Lēna, maiga dziesmiņa. Kad gribēju padungot skaļāk, izrādījās, ka dziesmiņai nav vārdu. Un labi skan tā tikai klusi dungojot.
Pirms brīža atnāca sajūta, kas tā tāda par dziesmiņu. Tā ir šūpuļdziesma svešam cilvēkam. Nezinu kuram. Labprāt kādam padziedātu. Tāpat bez vārdiem. Padungotu.
Es jau dungoju. Tas noteikti nav tāpat vien. Tas ir kādam.
Un tāpēc, ja kādam kaut kas pie sevis bez vārdiem dungojas, tad lai tas kāds zina, ka es arī to dziesmiņu dzirdu. Un dungoju līdzi.
Šūpuļdziesmu svešam cilvēkam.
|
|