| Gandrīz Adventa laika sajūtas |
[14 Dec 2004|10:54am] |
Gaidu Ziemassvētkus. Mēģinu gaidīt. Meklēju to sajūtu. Sajūta bija, bet pēc tam nokusa. Man jau viss no bildītēm atkarīgs - kā pasaule izskatās, tā es jūtos. Attēliem ir liela vara.
Un tad vēl tas circenīša lāsts. Kā tuvojas Ziemassvētki, tā nauda beidzas pilnīgi un bezcerīgi, telefonā visu laiku runā bargā dāma un atgādina par nesamaksātiem rēķiniem, kreditori grabinās gar logiem, trīs pelēkie vīriņi vīkšķās uz elektrības atslēgšanu. Un tā katru gadu. Kādas tur dāvanas. Jācer, ka Ziemassvētku vakarā nevajadzēs vien par mēnestiņu logā priecāties. Nē, es negribu sūdzēties, gan jau viss būs labi, gan jau visi vēl pagūs pārēsties un katrs dabūs pa dāvanai. Viss būs kārtībā. Tikai es gribētu saņemt kādu drusciņu miera un drošības sajūtas. Un vēl citiem izdalīt arī. Vai tad ne par to ir Ziemassvētki?
Nē, laikam jau nav. Par dvēseli. Nu jā. Pat kauns kaut kā tik ļoti gribēt visu citu - tos bumbuļus, lampiņu virtenes, pīrāgus un plātsmaizes.
Labi. Viss. Nekad vairs nerakstīšu par naudu. Naudu nāk un iet. Labāk parūpēšos par pareizajām bildītēm - izvilkšu no putekļiem bumbuļus, bantes, krāsainus papīrīšus, sataisīšu pasaulei mazliet Ziemassvētku izskatu. Cīnīšos par laimību.
|
|
| Arhīvs |
[14 Dec 2004|12:13pm] |
|
Meklējot Ziemassvētku sajūtas, veicu mazu revīziju arhīvā. Šogad būs atkal līdzīgi.
( Šitā būs )
|
|