|
[10 Nov 2004|11:28pm] |
Nu tā. Te nu mēs atkal esam. Esiet sveicinātas bailes. Bet nekas, nekas. Šo to jau vēl atceros. Kā cīnīties. Tādus tehnoloģiskus sīkumus. Smaidīt tā, ka žokļi sāp. Turēt taisni muguru. Skatīties tieši acīs. Visas sliktās domas filtrēt un mērķtiecīgi pārvērst rozā mākoņos. Būs, noteikti būs arī labi laiki. Būs labi. Būs labi. Būs.
Atkal sāk likties, ka pilnīgi visur un viss ir labu vai ļaunu vēstošas zīmes. Saskaitīt garām braucošās mašīnas, kokus alejā, klāt pieskaitīt tās brūnās mājas numuru. Ai nē, tā sieviete tramvaja pieturā pakustējās vēl pirms krustojumā iedegās zaļā gaisma, tādēļ klāt jāskaita nevis brūnās mājas numurs, bet ielas braukšanas joslu skaits un vēl abi trotuāri arī. Jādala ar skatlogu atspīdumiem. Mīnus peļķes. Mīnus cigarešu paciņa uz ietves. Mīnus gājēju pāreja. Plus suns. Plus atlaižu reklāma. Plus es. Iegūtos skaitļus skaitīt līdz galā būs viens vienīgs. Tā būs atbilde. Atslēga. Un vienā mirklī lielā, milzīgā pasaules burtnīca pati no sevis atvērsies, uzšķirsies tā īstā lappuse, tā vieta, kur bija nepareizi izrēķināts uzdevums. Es visu sapratīšu, atklāsies, kur mēs visi kļūdījāmies, ļaunums pagaisīs kā nebijis, mēs sāksim vēlreiz. Izlabosim kļūdas. Pārrakstīsim nepareizi izrēķinātos uzdevumus. Skaistā, slīpā rokrakstā. Un būs labi.
|
|