| Dienu skaitīšana |
[08 Nov 2004|10:59pm] |
Gadās, ka sestdiena vai svētdiena ir pirmdiena un otrādi. Manā dzīvē nav nekādu darbadienu un brīvdienu. Kaut kāds mudžeklis. Laikam skaitās, ka man visu laiku ir darbadienas. Dažreiz gan es satrakojos un kādam sakliedzu: Svētdiena! Sasodīts, šodien ir svētdiena! Es NESTRĀDĀJU!
Bet pirmdienās šitā brēkāt nevar. Čakli jādara viss, lai kas arī tur nāktu priekšā. It kā. Bet tad pēkšņi gadās, ka pirmdienas vakarā atnāk sestdienas sajūta. Interesanti, ka mums ar Klāru un Barbaru tā sajūta vienmēr kopīgi atnāk. Un tad mēs ejam dzert vīnu un ēst salātus. Vēl jaukāk ir, ja līdzi nāk p. Savējais. Nogurums un vīns jaucās kopā, mēs reibstam jau no tā vien, ka esam laukā no biroja un tad mēs smejamies, vienmēr šausmīgi daudz smejamies par visām tām jocīgajām lietām, ko darām savā mazajā darbiņā. Un vēl jo smieklīgāk ir tas, kā p. Savējais smejas par to, ko viņš dara savā šausmīgi lielajā darbā. Jā, un tad mēs zviedzam līdz asarām par to, kādas ir mūsu dzīves visā savā nesakārtotībā un niecībā. Un visi tie nelaikā zudušie faili un stulbie pdf formāti, un nepareizās krāsas nepareizajās vietās, visi mūsu garo darbadienu murgi. Telefona zvani, gramatikas grāmatu kaudzes, aizmirsti rēķini, pārbāztās A4 izmēra somas resnajām papīru mapēm. Milzums daudz kafijas un šokolādes. Ai, cik tas ir smieklīgi tajos vīna un salātu vakaros. Līdz pašai naktij ir smieklīgi.
Pēc tam vienmēr ir tas brīdis, kad aiz mums aizveras kaut kādas durvis, un ārā ir nakts, un parasti ir arī vēss. Varbūt līst arī. Mēs ejam mājās. Kaut prātīgāk būtu iet atkal uz biroju un apgulties turpat dīvānā, un tur arī sagaidīt rītu. Bet mēs tomēr ejam mājās. Jo kā gan mēs citādi atcerētos dienu skaitu un maiņu, ja ne tie īsie brīži mājās. Mēs pilnīgi apmaldītos laikā.
Vispār man laikam vēl arvien tas darbadienu vīns ir pārāk iekšā, un es nezinu ar ko lai beidz šo tekstu. Un kāpēc vispār vajadzēja. Sākumā bija kaut kāda doma. Aizmirsu. Nav svarīgi.
|
|