| Skatīties uz augšu |
[15 Sep 2004|10:33am] |
|
Tomēr ir. Slimība. Iesnas un vispār. Neko nevaru darīt. Klīstu pa āru, jo tā ir vieglāk elpot. Skatos debesīs. Mākoņi tādi... tādi, ka gandrīz bail no tik milzīgas varenības. Melni tintesvēderi šļūc pār pļavām, ķeras kalnu galos, pēkšņi izšķīst baltā biezputrā, tad atkal salipinās milzīgās grēdās. Pēc saulrieta visa pamale pilna rozā kūkām. Kūku rinda svinīgi aizbrauc Karātavu kalna virzienā un aiz retranslācijas torņa sarūk mazos lillā traipos. Pēc tam ir zvaigznes. Vēlāk arī lietus. Vismaz man šķiet, ka naktī bija lietus. Bet to es nogulēju laimīgā pretiesnu, pretklepus zāļu miegā.
( Vakardienas mākoņi )
|
|