|
[05 Sep 2004|01:39pm] |
Dažreiz neko vairāk nevajag kā vien turēt rokās sīkus pavedienus, kam galos iesietas neskaitāmas iespējamības. Varētu pavilkt vienalga kuru diedziņu un galā būtu kaut kas skaists un vērtīgs, un tam galā iesiets atkal cits diedziņš un atkal tas vestu pie cita skaistā un vērtīgā. Varētu atvērt jebkuru grāmatu un sākt lasīt. Varētu sākt jaunu gleznu. Varētu aizvērt aiz sevis darbnīcas durvis un tāpat vien klusumā sēdēt, vērojot ēnas zem kļavām. Varētu gatavot lieliskas pusdienas. Varētu pārskatīt neatbildētās vēstules un uzrakstīt to, kas jau sen bija jāuzraksta. Varētu sēdēt uz balkona malas blakus snaudošam Kaķisimusam un sildīties.
Un neko nemaz vairāk nevajag. Var arī vienkārši klīst pa māju, pārcilāt vasaras drēbes, ieslēgt un izslēgt radio, iet uz virtuvi pēc vēl vienas saujas mandeļu. Tikai jābūt tām visām iespējamībām tepat blakus. Kā tādām kārdinošām, apaļām ledenēm (rozā un gaiši zaļām). Jābūt jaunām grāmatām un audekliem vēl neatplēstos plastikāta iepakojumos. Un kārdinājumam pavilkt jebkuru diedziņu un ļaut, lai skaistais, vērtīgais, un laimīgais notiek.
|
|