| Svētdiena, 25.07.2004. |
[28 Jul 2004|11:55am] |
Rīts ar miglaini pelēkām debesīm, sīkiem pilieniņiem gaisā, ne īsti vēss, ne silts, bet tik un tā brokastot gribas ārā, nojumē. Apmeklētāju vēl nav, pie muižas stāv dažas mašīnas, dārzā zem ābelēm uzslietas divas teltis. Uz galdiņa, kas tuvāk durvīm, kafejnīcas meitenes atstājušas kafijas krūzes un kosmētikas maciņus. Pirms brīža, nākot pa ceļu, redzēju, kā viņas tur sēž, dzer savu rīta kafiju un krāsojās pirms ierodas apmeklētāji.
Pasūtu omleti, apelsīnu sulu, kafiju, apsēžos pie galdiņa ar skatu uz muižu, atšķiru grāmatu. Uz muižas skursteņa sēž stārķis, pēc brīža atlido vēl viens un apsēžas uz otra skursteņa. Tie ir jauni putni, kas tikko iemācījušies lidot. Vēl nedroši, viņi uzmanīgi balansē uz skursteņiem, groza galvas uz visām pusēm, skatās, lidojot spārnus vēcina ātri it kā baidītos nokrist. Es ilgi uz viņiem skatos, man gribas atcerēties to, kā viņi tur stāv tik skaisti un trausli uz muižas skursteņiem, galvas grozīdami. Drīz būs augusts, un viņiem būs jābūt tik stipriem, lai lidotu prom.
Pie muižas sienas, no sarkaniem, čokurainiem kamoliem šķiļas kāršrozes un sīkiem ziediņiem zied krūmu samtenītes. Bezdelīgas šaudās šurpu turpu pāri stāvvietai.
Atbrauc kāda mašīna, no tās izkāpj jauns pāris. Viņi kafejnīcā pasūta tēju un apsēžas man iepretim pie tālākā galdiņa. Stikla krūzēs grimst citronu šķēlītes, tēja ir gaiši zeltaina, viņi dzer klusēdami. Puisis kaut ko bildē ar mazītiņu fotokameru, meitenes seju es neredzu. No telts puses uz muižu aiziet kāda sieviete treniņtērpā. Viens no stārķiem paceļas spārnos un, apmetis loku ap muižu, atkal nosēžas uz tā paša skursteņa. Radio spēlē lēnas dziesmas. Kafija dziest. Šķiru grāmatai lapas, bet acis neturas pie vārdiem.
Un tad kā silta, dzīvinoša migla manī kāpj pateicība. Par stārķiem un kāršrozēm. Par pāri, kas atbraucis. Par cilvēkiem, kas guļ saritinājušies zem segām viesu mājā. Par sīkajiem pilieniņiem, kas samērcē gaisu. Viņi ir, es esmu. Kaut kas sāpīgs pārdur mirkli, izveļas mazas skumju lodītes, ātri aizripo uz visām pusēm. Vasara, rudens, ziema. Šorīt redzēju flokšiem pirmos ziedus. Kurš teica, ka flokšu ziedēšana nozīmē vasaras beigas? Kādas beigas, ja man vēl nav gana? Vēl jau nekas nav bijis, vēl jābūt karstumam, jābūt sausumam, putekļiem jābūt un karstām naktīm. Bet vēl jau ir – vēl viss ir iespējams. Bet es tikai nevaru ne uz mirkli aizmirst, ka tas viss ir jāatceras, jāiegaumē līdz pēdējam sīkumam, lai vēlāk, brienot cauri februāra brūnajiem, sālītajiem pilsētas ielu sniegiem, varētu turēties pie atmiņu diedziņiem un atrast ceļu cauri ziemai.
Bet tas būs vēlāk. Vēl ir TAGAD. Ir rīti un vakari. Stārķi, puķes, migla, slapja zāle, pastaigas pa takām un grants ceļiem, un tumši zili tālumi, saulrieti, saullēkti, mākoņu karavānas, saldi rūgtena siena smarža, ir tādi rīti kā šis. Tagad ir.
|
|